Kad pirmklasnieks grib palikt uz otru gadu

Mazā meita mācās mūzikas skolā pirmajā klasē un arī parastajā skolā pirmajā klasē. Meitēnam grūti, jo pilni septiņi palika tikai oktobrī. Tomēr cerējām, ka tāpat kā lielā māsa un brālis tiks galā un apvienos abas skolas.
Uz pavasari sekmes kļuva pavisam šaubīgas un nācās braukt runāties ar solfedžo skolotāju, jo mācību piederumi regulāri noklīst, uz stundu nav gatavojusies, darboties negrib un saka, ka neko nesaprot.
Beidzot kādu dienu sarunā atskan: "Mammu, ja es nenokārtošu gala pārbaudījumu solfedžo, vai mani atstās uz otru gadu mūzikas skolā?"
Paskaidroju, ka meitai tad nāksies šķirties no mūzikas skolas un atpakaļ iespējams mācīties budžetā vairs nevarēs tikt. Meita saskumst. Beidzot man ir iespēja jautāt, kādēļ viņa grib palikt uz otru gadu, un saņemu atbildi - "Jo tad es varēšu mācīties ar K. vienā klasē".

Izrādās, tāds ir viņas plāns. Meitas labākā draudzene K. ir pusgadu jaunāka un tādēļ mūzikas skolā sāks mācīties tikai nākamgad.
Mācību gads man par lielu prieku tika pabeigts labi. Cerams, ka nākamgad jau mums visiem ies vieglāk.

Viens pret visiem vai visi pret vienu?

Vakar svinējām vārda dienu. Ciemos braucām visi septiņi. Taču jau pēc nepilnām divām stundām mazais brālis kļuva kašķīgs. Var jau saprast - bērns pirmo mēnesi bērnudārzā, noguris no pārmaiņām un vēl lielais brālis pakacināja, stumjot prom no kopīgās rotaļāšanās. Diemžēl beigās puika jau raudāja skaļā balsī un prasījās mājās.
Pārējie bija visai omulīgi - lielajai meita draudzene, mazā meita izgulējusies ratos un gatava dzīvoties rokās vai blakus uz dīvāna. Vidējie bērni priecīgi spēlējas ar jubilāru - ceļ, būvē, rotaļājas.  Pretīm viens, kurš noraudājes un kliedz, stumj visus prom.
Ja man būtu viens bērns, es nedomājot brauktu prom, bet šoreiz centos gan nomierināt, gan izklaidēt līdz sapratu - nekā nebūs. Viņam rīt atkal jāiet uz bērnudārzu, vajag spēku un omulību, lai izdzīvotu garo dienu prom no vecākiem. Ja būtu tuvāk mājām, aizsūtītu mājās vienu pašu ar vienu no vecākiem, bet šoreiz to fiziski nevaram - viens auto un esam vairāku desmitu kilometru attālumā no mājām. Tā nu taisījāmies un braucām vien prom visi.
Arī mājās visu vakaru puika pārvienotojās ar knupīti mutē un lika lego klučus, regulāri par kaut ko sabēdājās un paraudāja, bet mājas ārstē. Aizgāja gulēt kā parasti, nakts bija laba, un no rīta omulīgs puisis spiegdams no prieka devās uz bērnudārzu.
Reizēm nākas pakļaut pārējo vēlmes vienam. Jo tā ir pareizi. Tad nākamās dienas atkal ir baudāmas.

Aktuāli, ja šovasar vajag profesionāļu atbalstu BKUS

Kopš lielāko dienas daļu pavadu audzinot bērnus, dalos ar pieredzi pļāpu portālos, taču arī šeit droši vien kādai noderēs manas pēdējā laika atklāsmes, kā ātrāk iegūt valsts apmaksātu medicīnas palīdzību lielajās klīnikās.
Vēl pirms pusgada biju pilnīgi pārliecināta, ka visātrāk pierakstu organizēt ar elektroniskā pasta starpniecību. Atbildes par iespējamo pierakstu bija operatīvas, precīzas un mazāk kā diennakts laikā jautājums bija atrisināts. Diemžēl jau martā secināju, ka sūtītās vēstules sāk pazust vai atbildēts tiek nedēļas laikā. Iespējams mainījusies organizatoriskā struktūra vai cilvēki, jo nomainīts arī tālruņa numurs, pa kuru veicams pieraksts un šobrīd BKUS pierakstu var veikt no 8.00 līdz 20.00.
Visbiežāk secināsiet, ka pieraksts pie dažiem no ārstiem pieejams vien pēc 3-4 mēnešiem (vasara ir atvaļinājumu sezona ar BKUS speciālistiem). Taču vienu vai divas reizes nedēļā uzzvanot uz info tālruni un pārbaudot vakantās vizītes, jūs varat izmantot kāda vecāka atteiktu vietu. Ņemot vērā darba apjomu, kāds ir reģistratūrā un to, kā organizēts šobrīd darbs, reģistratūras darbinieki diez vai varētu vēl nodarboties ar atzvanu kādam vecākam, kas gatavs operatīvi mainīt plānus un izmantot pieejamo logu ātrāk.
Zvanīju katru nedēļu vismaz vienu reizi vairākas nedēļas no vietas. Šobrīd varu ieteikt, ka visvieglāk informatīvo tālruni sazvanīt pēc darba laika t.i. 18.00-20.00, kad man paveicās uzķert brīvu gastroenterologa vizīti uz nākamā rīta 9.00. Visgrūtāk vai pat teju neiespējami šķiet sazvanīt dienas vidū.
Tāpat, protams, gribu atgādināt, ka tas, ka atradāt citu vizīti agrākā laikā, nenozīmē, ka automātiski tiek atcelta jūsu iepriekš pieteiktā vizīte. To jādara pašiem. Un to ērti var izdarīt arī elektroniski, tikai sagaidiet atbildi, jo izrādās ne visi e-pasti aizceļo līdz BKUS un automātisku atbildētāju viņi patreiz nav uzlikuši. Līdz ar to e-pasts var nozust interneta labirintos un neviens par to nekad neuzzinās.

Produktu attīstība - pazudusi tulkojumā..

Piedaloties debatēs par Latvijas viedo specializāciju, nevarēju saprast mūžīgo pretīmpastāvēšanu starp uzņēmējiem, kas ir inovāciju ieviesēji, un zinātniekiem, kuri pēta un rada zināšanas. Līdz pagājušā nedēļā saņēmu tiešu jautājumu no kolēģes Pārresoru koordinācijas centrā - kādēļ mēs (Ekonomikas ministrija) stāstot, ka līdzekļi uzņēmēju komerciāliem pētījumiem (plašāk pazīstami kā Kompetenču centri, kas ir ļoti neprecīzs nosaukums un, manuprāt, ar steigu maināms) ir iekļaujami valsts izvirzītajos mērķos (R&D angļu valodā), ja valsts apņēmusies nodrošināt līdzekļus "zinātniskajai darbībai". Komerciālie pētījumi mēdz būt arī nesaistīti ar zinātnisko darbību.
Tā kā savas zināšanas par inovāciju sistēmu, pētniecību un attīstību jeb R&D biju paplašinājusi vien no starptautiskās pieejamās literatūras, tad atbildēju, ka Latvijas mērķis ir sasniegt atbilstošu apjomu investīciju pētniecībā un attīstībā nevis zinātnē kā tādā.
Liels bija mans pārsteigums, kad iepazīstoties ar spēkā esošo Zinātniskās darbības likumu, tajā atradu pantu "Ikgadējais kopējais valsts un privātpersonu finansējuma apjoms zinātniskajai darbībai — 3procenti no iekšzemes kopprodukta — sasniedzams līdz 2010.gadam".
Kamēr visā pasaulē lieto pilnīgi cita tipa izmaksu uzskaiti - skaita ieguldījumus pētniecībā un attīstībā. Inovācijām itin bieži var nebūt nekādas saistības ar zinātnisko darbību. Un te nu mēs esam. Paši savā likumdošanā radījuši pilnīgi nepareizu priekšstatu zinātniekiem un daudziem politiķiem par darbības rādītājiem un attiecīgi mērāmajiem rezultātiem un pat instrumentiem, kā sasniegt mērķus.

Necentīšos tulkot, bet iekopēju pasaulē atzītākā P&A rokasgrāmatas Frascati Manual viedokli:

According to the Frascati Manual, 2002, R&D is defined as a "creative work undertaken on a systematic basis in order to increase the stock of knowledge of man, culture and society, and the use of this stock of knowledge to devise new applications".

Šajā pētniecības un attīstības uzskaitījumā skaidri norāda uz eksperimentālo attīstību: Experimental development is systematic work, drawing on existing knowledge gained from research and/or practical experience, which is directed to producing new materials, products or devices, to installing new processes, systems and services, or to improving substantially those already produced or installed. R&D covers both formal R&D in R&D units and informal or occasional  R&D in other units.
Kad Latviju vērtē pēc inovāciju rādītājiem, tad tieši privātā sektorā nodarbināto pētnieku un privātā sektora investīcijas pētniecībā un attīstībā ir visvājākie rādītāji. Tieši privātā sektora rādītāju uzlabošana, jeb panākšana, ka uzņēmēji iegulda vairāk līdzekļu jaunu produktu/metožu vai iekārtu izveidē, ir Latvijas ekonomikas attīstības iespēja.
Pieļauju, ka nepilnīga tulkojuma lietošana rada risku tālākam dialogam. Lai gan papildus līdzekļi zinātnei no valsts puses ir absolūta nepieciešamība, tomēr vēl arvien uzskatu, ka ar šodien pieejamajiem līdzekļiem varam sasniegt vairāk, ja orientēsimies uz Latvijas uzņēmēju vajadzībām. Ne velti attīstītās valstīs vismaz 60% pētniecības un attīstības finansējuma nāk no privātā sektora. Šo apjomu ar valsts budžetu vēl ilgi nevarēsim nodrošināt, jo veselības aprūpe, pensijas un citas vajadzības ne tuvu man apmierinošā līmenī, bet zinātne šobrīd teju 80% resursu saņem no valsts un ES, kamēr uzņēmēji norāda uz projektiem simtiem tūkstošu eiro vērtībā, kurus ir spiesti izvietot ārpus Latvijas, jo vietējiem trūkstot ieinteresētības tos risināt. Tā neesot zinātne!
Ceru, ka diskusiju gaitā tomēr precizēsim gaidas un iespējams pārskatīsim kļūdainos tulkojumus, lai nestrīdētos par uzņemtajām saistībām arī Eiropas mērogā, jo tur mēs salīdzinām R&D finansējuma apjomu nevis ieguldījumus zinātniskā darbībā.

Ostu ienākumi – simtiem tūkstošiem cilvēku vai desmitiem izredzēto?

(oriģināli raksts publicēts portālā delfi.lv)

Pagājušā trešdienā notikušajā Ostu padomes sēdē Latvijas lielo ostu pārstāvji – vidējā alga 1500 - 2000 latu mēnesī – ar putām uz lūpām kliedza par to, ka nekādā gadījumā ostām nedrīkst piespiest dalīties savā peļņā. Ostu peļņu nekādā gadījumā nevarot virzīt nedz ceļu remontiem, nedz pedagogu vai mediķu algām, nedz glābēju atvaļinājumu pabalstiem. To nedrīkst darīt nekad un ne par ko. Jo tā redz esot pilnīgi absurda un pretvalstiska ideja, bet tie kas to piedāvā ir valsts ienaidnieki.

Pilnīgi saprotama nostāja. Iespējams, ja es, tāpat kā šie cilvēki jau gadus desmit vai pat piecpadsmit sēdētu kādā siltā vietiņā ostā, mana reakcija uz tik nepiedienīgu piedāvājumu būtu tādā pati. Bet es esmu tā kas esmu un strādāju visas valsts, nevis atsevišķu izredzēto labā. Es vēlos lai manu bērnu pedagogi saņem par savu darbu pienācīgu atalgojumu, lai māsiņām nebūtu jāpamet Latvijas slimnīcas un jābrauc peļņā uz Somiju un ja, nedod Dievs, notiek kāda nelaime, lai ir policisti un glābēji, kas atbrauks palīgā.
Domāju, ka uz nākamo Ostu padomes, valdības koalīcijas vai kādu citu tamlīdzīgu sēdi būtu veselīgi ataicināt tos pašus skolotājus, mediķus un policistus un paklausīties, vai viņu viedoklis sakrīt ar Loginova, Leiškalna, Amerika un citu kungu uzskatiem.
Ostas – Loginova, Leiškalna un Amerika, vai tomēr Latvijas bagātība?
Bieži valsts svētkos vai karstās diskusijās par Latvijas valsts "zelta" resursu dzirdu piesaucam Latvijas dabas bagātības – mežus, ūdeņus, auglīgo zemi, arī Latvijas ģeogrāfisko izvietojumu, nodrošinot "tiltu" starp Rietumiem un Austrumiem. Bet vērojot ostās notiekošo, manuprāt nu jau katram rodas jautājums - vai šī Latvijas bagātība – Latvijas lielajās ostās – tiešām ir Latvijas nevis Loginova, Leiškalns un Amerika bagātība? Vai ostas tiek apsaimniekotas taisnīgi, gudri un visas sabiedrības interesēs?
Šobrīd līdzīgs valsts resursu izmantotājs – valsts akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži" apsaimnieko valsts mežu platības un maksā valsts budžetā gan dividendes, gan uzņēmuma ienākuma nodoklis. Pērn vesela rinda valsts kapitālsabiedrību pārskaitīja valsts budžetā 90% no peļņas.
Ja šobrīd lielo ostu pārvaldes rīkotos līdzīgi kā "Latvijas valsts meži", tad sabiedrības vajadzību apmierināšanai tiktu pārskaitīti gan peļņas nodoklis, gan arī daļa no peļņas, un pēc pagājušā gada datiem tie būtu aptuveni 15 miljoni latu. Kopējais tranzītbiznesa nozares apjoms Latvijā pārsniedz 1 miljardu latu gadā.
Vai tiešām atteikšanās no peldbaseinu celiņu īres, luksus limuzīniem, spinigošanas un modes pasākum vai bijušā Modern Talking solista koncerta finansēšana sagraus Latvijas ostu konkurētspēju? Vai arī tiem, kas par to bļauj visskaļāk, vienkārši būs mazāk naudas savām izpriecām?
Visas iestādes ir vienlīdzīgas, bet dažas tomēr vienlīdzīgākas
Vēl viena amizanta tēze, ko izmanto ostu pārstāvji ir tas, ka ostu ienākumus valsts kasē ieskaitīt nevar, jo, lūk, juridiskā forma ostām neesot riktīgā. Pareizāk gan būtu teikt, ka tā ir tik ļoti sariktēta pēdējos padsmit gados, ka rokas nost, citādi valdība kritis un valsts tūlīt pat bankrotēs.
Tas gan netraucē gadiem ilgi likumā par ostām pastāvēt un īstenoties tiesību normai, kas paredz, ka pašvaldību budžetos 10 procentus no saviem ieņēmumiem ostas ieskaita. Kādēļ tad tās nevarētu ieskaitīt arī valsts budžetā, ja ostas izmanto gan valsts, gan pašvaldību infrastruktūru?
Tāpat mums mēģina klāstīt, ka ostas nu nekādi nevar dalīties ieņēmumos arī tāpēc, ka neesot kapitālsabiedrības, bet gan iestādes. Dīvaini, ka iestādes, kas iekasē nodevas par pakalpojumu sniegšanu – piemēram, zemesgrāmatas vai konsulārie pakalpojumi - pilnīgi visus iekasētos ieņēmumus līdz pēdējam santīmam ieskaita valsts vai pašvaldību budžetos, nevis atstāj sev. Viena iestāde vienlīdzīgāka pār otru?
Dāsnas prēmijas un ziedojumi kā ostu konkurētspējas garants
Spriežot pēc jau pieminēto Loginova, Leiškalna un Amerika kunga teiktā, galvenie Latvijas ostu konkurētspējas iemesli ir dažnedažādie ziedojumi, dāsnās prēmijas un koncertu sponsorēšana. Acīmredzot tas ir kāds jauns, pasaulē līdz šim neizmantots mārketinga triks un drīzumā jāgaida, kad, piemēram Ventspils osta iegūs pirmo vietu kādā starptautiskajā konkursā ar projektu "Tomasa Andersa koncerta ietekme uz ostas attīstību". Koncerts izmaksāja "vien" 100 tūkstošus latu, starp citu.
Saskaņā ar Valsts kontrole atzinumu, tikai periodā no 2009. līdz 2011. gadam Rīgas brīvosta ir nepamatoti rīkojusies un izšķērdējusi 41 miljonu latu.
Tie ir vairāk nekā desmit miljoni latu gadā. Par šo naudu varētu, piemēram, paaugstināt algas visiem skolotājiem par 10-20%, vai celtu algas mediķiem – tam gadā vajadzīgi 14 miljoni latu.
Peldbaseina celiņu un "Arēna Rīga" privātā loža, luksusa klases automašīnas sabiedrisko attiecību speciālistiem un citiem pārvaldes vadības radiniekiem – darbiniekiem - visas šīs lietas, protams, padara daudz krāsaināku dzīvi dažiem desmitiem lielo ostu darbiniekiem. Un protams viņi uzskatīs, ka dalīties ar šajā visā, vai pat zaudēt "ekstras", nav tā labākā doma. Kaut arī palīdzēs padarīt kaut nedaudz labāku dzīvi vairākiem simtiem tūkstošu šīs valsts iedzīvotāju. Savs krekls vienmēr būs tuvāks.
Tallina, kā vienmēr, var. Mēs nē?
Kamēr mūsu lielo ostu darboņi un lobiji plēš matus un šausminās par tik "stulbu" ideju – novirzīt daļu no ostu ienākumiem valsts budžetā, mūsu kaimiņi – Tallinas osta – veic tādus atskaitījumus jau daudzus gadus.
Kā vienmēr, Igaunija ir paspējusi sakārtot arī šo jomu atbilstošu veselam saprātam un valsts interesēm. Tallinas osta maksā valsts kopējā makā gan dividendes, gan nodokļus. Šādā veidā valsts iegūst ienākumus no tai piederošā uzņēmuma, kurš turklāt izmanto valstij piederošu infrastruktūru. Bez tam, tas ir arī lielisks veids kā pierādīt, ka ostas vadība ir profesionāla un uz rezultātu vērsta, ka osta attīstās un tiešām ir viens no valsts ekonomikas stūrakmeņiem.
Diemžēl, mūsu ostu pārstāvji, acīmredzot, ne vien nevēlas zaudēt savus ienākumus, bet arī nav pārliecināti par to, ka spēs uzrādīt cienīgus attīstības rādītājus, no kuriem nebūs kauns sabiedrības un kaimiņu priekšā.
Šajās dienās likumprojekts par maksājumu valsts budžetā par infrastruktūras izmantošanu – pasvītroju, ne nodokli, bet maksājumu - tiks iesniegts izskatīšanai koalīcijas partneriem. Un gribas cerēt, ka pārējie politiskie spēki, un īpaši valdības vadītājs, spēs atbildīgi izturēties pret savu tautu un domāt par daudziem simtiem vienlīdzīgo Latvijas iedzīvotāju, nevis dažiem desmitiem izredzētajiem ostu darbiniekiem.

Ātro kredītu devēju argumenti un objektīvi skaitļi par šādu biznesu.

Vakardien (23.07.2013) piedalījos radio raidījumā Baltcom radio par ātro kredītu biznesa ierobežojumiem, kurus sagatavojām Ekonomikas ministrijā un analizējot datus vēlos padalīties ar pāris secinājumiem.
Galvenais arguments, kādēļ biznesu nedrīkstot ierobežot ar kopējo gada procentu likmi, pēc nozares pārstāvju domām, bija - šis pakalpojums reizēm nepieciešams lielam skaitam cilvēku.
Pilnīgi piekrītu. Un tomēr '... 175 tūkstoši klientu aizņēmušies 2012. gadā 1.8 miljonus reižu. Tas nozīmē, ka šobrīd klienti, kuri ņem īstermiņa kredītus, to dara vidēji desmit(!) reizes gadā, jeb gandrīz katru mēnesi.
Ja cilvēkiem pietrūkst 100 latu līdz algai, tad gadu regulāri aizņemoties, un turpinot pelnīt līdzīgi , viņiem pēc gada jau trūks 200 latu līdz algai. Tas ir bīstams solis personīgu traģēdiju virzienā. Šādas īstermiņa naudas cena ir ļoti, ļoti liela. Daudz lielāka nekā ilgtermiņa kredītiem.
Lai ģimene vai atsevišķs iedzīvotājs saprātīgi spētu norēķināties par savām saistībām, šādu aizņēmumu varētu izmantot ne vairāk kā pāris reižu gadā, neprognozētu vai ārkārtas izdevumu segšanai.
Visvairāk līdzību šādam biznesam redzu ar alkohola tirdzniecību. Arī to mēs Latvijā un arī citviet pasaulē ierobežojam, lai novērtu pārliekas atkarības un nepiemērotu izmantošanu. Tieši to pašu darīsim ar ātrajiem kredītiem. Piedāvātie pasākumi nav paredzēti, lai šo pakalpojumu iznīcinātu, bet gan pasargātu patērētājus no nesaprātīgas rīcības un ierobežotu biznesa apjomus.
Daudzi piekritīs, ka nesen pieredzētās akcijas - kā pirmā kredīta izsniegšana bez maksas, pārāk līdzinās narkotiku tirgotāju rīcībai, kuri arī pirmo devu allaž piedāvā upurim bez atlīdzības. Šis ir legāls bizness un daļai sabiedrības aizņemšanās jau kļuvusi par normu, tomēr jārod saprātīgs kompromiss.
Ļoti ceru, ka topošās krājaizdevu sabiedrības spēs nodrošināt alternatīvu - saprātīgas aizņemšanās iespējas savas apkaimes iedzīvotājiem.

Vai privātīpašums ir iemesls, kādēļ Latvijā ir augsts bezdarbs?

Pēc vairākām vizītēm reģionos, kur nākas runāt ar uzņēmējiem par darbaspēka trūkumu, ieraudzīju šo rakstu - visai interesanti
High home ownership as a driver of high unemployment | vox

Raksta autori norāda, ka ir cieša sakarība starp cilvēku skaitu, kuriem pieder mājokļi un bezdarbu. Jo vairāk īpašnieku, jo vairāk bezdarba, jo tālāk cilvēki pārvietojas līdz darbam (tērē tam naudu), un mazāk cilvēku izvēlas  attīstīt savu uzņēmējdarbību.
Cēloņi pavisam emocionāli un skaidri - iekopto māju emocionāli grūti pārdot, gan arī nav vēlmes. Kādi secinājumi? Daļu no lēmumiem mēs pieņemam emocionāli, ne racionāli. Tomēr mūsu iespējas ir saprast savas emocijas un meklēt tām racionālu pielietojumu.
Mūsu iedzīvotājiem vairāk jānodarbojas ar radošu uzņēmējdarbību nevis jāmeklē darbu, ja vēlas palikt savās mājās, un visbeidzot - Labklājības ministrijas projekts par pārcelšanās atbalstu ir visai loģisks risinājums.