Novembris mani iedvesmo

Tikko konstatēju pārsteidzošu faktu. Visus savus pārdrošākos sapņus esmu realizējusi novembrī. 1998. gada novembrī reģistrējām Workingday Latvia pirmssākumus jeb SIA Darba diena. 2001. gada 30. novembrī saņēmu nodokļu maksātāja reģistrācijas apliecību, kad sāku darboties ar projektiem no mājām, bet šogad novembrī piereģistrēju savu pirmo uzņēmumu. Interesanta atbildes reakcija rudens depresijai.

Jaunu iespēju meklējumi

Nesen mani kolēģi man norādīja, ka esot kļuvusi viegli aizkaitināma un neiecietīga pret apkārtējiem. Nācās nopietni pārdomāt, kas tad notiek..
Izrādās strādāju vienā vietā jau četrus ar pusi gadus. Parasti pāris gadu laikā atkal meklēju jaunus izaicinā'jumus, bet nu .. vīru mainīt būtu nevietā, jo man tāds labs eksemplārs pagadījies, dzīvesvietas maiņu arī nu jau desmit gadus neesmu pieļāvusi. Visa sadzīve sakārtota ap Āgenskalnu.
Skaidrs, ka manam aktīvajam dzīvesveidam nepieciešamas izmaiņas .. tātad paliek vien darbs. Tā nu izrunājāmies un izskatās, ka no nākamā gada pirmā janvāra būšu brīva no saistībām un pienākumiem Aviro, bet meklēšu iespēju un izaicinājumus kur citur.
Protams, kā tikko par to iedomājos, tā interesanti darba sludinājumi parādās viens pēc otra. Redzēs, kā man ies.. un vai pēc teju pieciem gadiem pavadītiem uz savu galvu vispār spēju vēl iederēties vietā, kur lēmumus nepieņemu es pati, bet man viņi jāizpilda.
To rādīs dzīve.

Ciks slima tauta ir latvieši?

šodien sastingu, klausoties ziņas. 440 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju saņem kompensējamus medikamentus. Vai tiešām katrs piektais Latvijas iedzīvotājs jābaro ar ķīmiskiem preparātiem par mūsu nodokļu naudu, lai tas varētu piedalīties sabiedrības dzīvē, strādāt vai vismaz izdzīvot?
Tātad katrs piektais no mums atkarīgs no kompensējamiem medikamentiem. Pauze, lai to visu aptvertu. Kā mēs to šodien varam atļauties? Vai mēs to varējām atļauties vakar?
Tomēr daudz vairāk mani pārsteidz cits saistīts temats. Kādēļ Latvijas medicīnas aprūpes sistēma ir veidota tā, ka ieguvēji ir tie iedzīvotāji, kuri par savu veselību nerūpējas? Kādēļ virkne dzērāju, kuri apzināti ir sabeiguši savas aknas un nieres turpina saņemt simtiem latu vērtus medikamentus ik mēnesi? Kādēļ viņi, reizēm pat lietojot alkoholu, kurš tiem ir stingri aizliegts, turpina būt programmās, kurām valsts tērē neskaitāmus simtus, un pat tūkstošus mēnesī?
Kā es to zinu? Diemžēl arī pati pazīstu cilvēkus, kuri šādi valsts aprūpē bija mēnešiem un gadiem. Tas pagarināja viņu iespējas reizēm nodzert savu veselību, bet tik un tā šodien viņi ir miruši. Varbūt tas skanēs cietsirdīgi, bet esmu saskārusies tikai ar dažiem noteikumiem, kuri paredz atbildību par cilvēka personīgo veselību. Vai par stacionēšanos pēc kārtīga "plosta" ir jāsedz valstij visi radušies izdevumi? Vai lietojot kompensējamās zāles aknu un nieru veselībai un reizēm kārtīgi piedzeroties /kas likvidē visu līdzšinējo medikamentu iedarbību/, vai cilvēkam tiek atņemtas tiesības saņemt kompensējamos medikamentus par tīšu savas veselības bojāšanu?