Produktu attīstība - pazudusi tulkojumā..

Piedaloties debatēs par Latvijas viedo specializāciju, nevarēju saprast mūžīgo pretīmpastāvēšanu starp uzņēmējiem, kas ir inovāciju ieviesēji, un zinātniekiem, kuri pēta un rada zināšanas. Līdz pagājušā nedēļā saņēmu tiešu jautājumu no kolēģes Pārresoru koordinācijas centrā - kādēļ mēs (Ekonomikas ministrija) stāstot, ka līdzekļi uzņēmēju komerciāliem pētījumiem (plašāk pazīstami kā Kompetenču centri, kas ir ļoti neprecīzs nosaukums un, manuprāt, ar steigu maināms) ir iekļaujami valsts izvirzītajos mērķos (R&D angļu valodā), ja valsts apņēmusies nodrošināt līdzekļus "zinātniskajai darbībai". Komerciālie pētījumi mēdz būt arī nesaistīti ar zinātnisko darbību.
Tā kā savas zināšanas par inovāciju sistēmu, pētniecību un attīstību jeb R&D biju paplašinājusi vien no starptautiskās pieejamās literatūras, tad atbildēju, ka Latvijas mērķis ir sasniegt atbilstošu apjomu investīciju pētniecībā un attīstībā nevis zinātnē kā tādā.
Liels bija mans pārsteigums, kad iepazīstoties ar spēkā esošo Zinātniskās darbības likumu, tajā atradu pantu "Ikgadējais kopējais valsts un privātpersonu finansējuma apjoms zinātniskajai darbībai — 3procenti no iekšzemes kopprodukta — sasniedzams līdz 2010.gadam".
Kamēr visā pasaulē lieto pilnīgi cita tipa izmaksu uzskaiti - skaita ieguldījumus pētniecībā un attīstībā. Inovācijām itin bieži var nebūt nekādas saistības ar zinātnisko darbību. Un te nu mēs esam. Paši savā likumdošanā radījuši pilnīgi nepareizu priekšstatu zinātniekiem un daudziem politiķiem par darbības rādītājiem un attiecīgi mērāmajiem rezultātiem un pat instrumentiem, kā sasniegt mērķus.

Necentīšos tulkot, bet iekopēju pasaulē atzītākā P&A rokasgrāmatas Frascati Manual viedokli:

According to the Frascati Manual, 2002, R&D is defined as a "creative work undertaken on a systematic basis in order to increase the stock of knowledge of man, culture and society, and the use of this stock of knowledge to devise new applications".

Šajā pētniecības un attīstības uzskaitījumā skaidri norāda uz eksperimentālo attīstību: Experimental development is systematic work, drawing on existing knowledge gained from research and/or practical experience, which is directed to producing new materials, products or devices, to installing new processes, systems and services, or to improving substantially those already produced or installed. R&D covers both formal R&D in R&D units and informal or occasional  R&D in other units.
Kad Latviju vērtē pēc inovāciju rādītājiem, tad tieši privātā sektorā nodarbināto pētnieku un privātā sektora investīcijas pētniecībā un attīstībā ir visvājākie rādītāji. Tieši privātā sektora rādītāju uzlabošana, jeb panākšana, ka uzņēmēji iegulda vairāk līdzekļu jaunu produktu/metožu vai iekārtu izveidē, ir Latvijas ekonomikas attīstības iespēja.
Pieļauju, ka nepilnīga tulkojuma lietošana rada risku tālākam dialogam. Lai gan papildus līdzekļi zinātnei no valsts puses ir absolūta nepieciešamība, tomēr vēl arvien uzskatu, ka ar šodien pieejamajiem līdzekļiem varam sasniegt vairāk, ja orientēsimies uz Latvijas uzņēmēju vajadzībām. Ne velti attīstītās valstīs vismaz 60% pētniecības un attīstības finansējuma nāk no privātā sektora. Šo apjomu ar valsts budžetu vēl ilgi nevarēsim nodrošināt, jo veselības aprūpe, pensijas un citas vajadzības ne tuvu man apmierinošā līmenī, bet zinātne šobrīd teju 80% resursu saņem no valsts un ES, kamēr uzņēmēji norāda uz projektiem simtiem tūkstošu eiro vērtībā, kurus ir spiesti izvietot ārpus Latvijas, jo vietējiem trūkstot ieinteresētības tos risināt. Tā neesot zinātne!
Ceru, ka diskusiju gaitā tomēr precizēsim gaidas un iespējams pārskatīsim kļūdainos tulkojumus, lai nestrīdētos par uzņemtajām saistībām arī Eiropas mērogā, jo tur mēs salīdzinām R&D finansējuma apjomu nevis ieguldījumus zinātniskā darbībā.

Ostu ienākumi – simtiem tūkstošiem cilvēku vai desmitiem izredzēto?

(oriģināli raksts publicēts portālā delfi.lv)

Pagājušā trešdienā notikušajā Ostu padomes sēdē Latvijas lielo ostu pārstāvji – vidējā alga 1500 - 2000 latu mēnesī – ar putām uz lūpām kliedza par to, ka nekādā gadījumā ostām nedrīkst piespiest dalīties savā peļņā. Ostu peļņu nekādā gadījumā nevarot virzīt nedz ceļu remontiem, nedz pedagogu vai mediķu algām, nedz glābēju atvaļinājumu pabalstiem. To nedrīkst darīt nekad un ne par ko. Jo tā redz esot pilnīgi absurda un pretvalstiska ideja, bet tie kas to piedāvā ir valsts ienaidnieki.

Pilnīgi saprotama nostāja. Iespējams, ja es, tāpat kā šie cilvēki jau gadus desmit vai pat piecpadsmit sēdētu kādā siltā vietiņā ostā, mana reakcija uz tik nepiedienīgu piedāvājumu būtu tādā pati. Bet es esmu tā kas esmu un strādāju visas valsts, nevis atsevišķu izredzēto labā. Es vēlos lai manu bērnu pedagogi saņem par savu darbu pienācīgu atalgojumu, lai māsiņām nebūtu jāpamet Latvijas slimnīcas un jābrauc peļņā uz Somiju un ja, nedod Dievs, notiek kāda nelaime, lai ir policisti un glābēji, kas atbrauks palīgā.
Domāju, ka uz nākamo Ostu padomes, valdības koalīcijas vai kādu citu tamlīdzīgu sēdi būtu veselīgi ataicināt tos pašus skolotājus, mediķus un policistus un paklausīties, vai viņu viedoklis sakrīt ar Loginova, Leiškalna, Amerika un citu kungu uzskatiem.
Ostas – Loginova, Leiškalna un Amerika, vai tomēr Latvijas bagātība?
Bieži valsts svētkos vai karstās diskusijās par Latvijas valsts "zelta" resursu dzirdu piesaucam Latvijas dabas bagātības – mežus, ūdeņus, auglīgo zemi, arī Latvijas ģeogrāfisko izvietojumu, nodrošinot "tiltu" starp Rietumiem un Austrumiem. Bet vērojot ostās notiekošo, manuprāt nu jau katram rodas jautājums - vai šī Latvijas bagātība – Latvijas lielajās ostās – tiešām ir Latvijas nevis Loginova, Leiškalns un Amerika bagātība? Vai ostas tiek apsaimniekotas taisnīgi, gudri un visas sabiedrības interesēs?
Šobrīd līdzīgs valsts resursu izmantotājs – valsts akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži" apsaimnieko valsts mežu platības un maksā valsts budžetā gan dividendes, gan uzņēmuma ienākuma nodoklis. Pērn vesela rinda valsts kapitālsabiedrību pārskaitīja valsts budžetā 90% no peļņas.
Ja šobrīd lielo ostu pārvaldes rīkotos līdzīgi kā "Latvijas valsts meži", tad sabiedrības vajadzību apmierināšanai tiktu pārskaitīti gan peļņas nodoklis, gan arī daļa no peļņas, un pēc pagājušā gada datiem tie būtu aptuveni 15 miljoni latu. Kopējais tranzītbiznesa nozares apjoms Latvijā pārsniedz 1 miljardu latu gadā.
Vai tiešām atteikšanās no peldbaseinu celiņu īres, luksus limuzīniem, spinigošanas un modes pasākum vai bijušā Modern Talking solista koncerta finansēšana sagraus Latvijas ostu konkurētspēju? Vai arī tiem, kas par to bļauj visskaļāk, vienkārši būs mazāk naudas savām izpriecām?
Visas iestādes ir vienlīdzīgas, bet dažas tomēr vienlīdzīgākas
Vēl viena amizanta tēze, ko izmanto ostu pārstāvji ir tas, ka ostu ienākumus valsts kasē ieskaitīt nevar, jo, lūk, juridiskā forma ostām neesot riktīgā. Pareizāk gan būtu teikt, ka tā ir tik ļoti sariktēta pēdējos padsmit gados, ka rokas nost, citādi valdība kritis un valsts tūlīt pat bankrotēs.
Tas gan netraucē gadiem ilgi likumā par ostām pastāvēt un īstenoties tiesību normai, kas paredz, ka pašvaldību budžetos 10 procentus no saviem ieņēmumiem ostas ieskaita. Kādēļ tad tās nevarētu ieskaitīt arī valsts budžetā, ja ostas izmanto gan valsts, gan pašvaldību infrastruktūru?
Tāpat mums mēģina klāstīt, ka ostas nu nekādi nevar dalīties ieņēmumos arī tāpēc, ka neesot kapitālsabiedrības, bet gan iestādes. Dīvaini, ka iestādes, kas iekasē nodevas par pakalpojumu sniegšanu – piemēram, zemesgrāmatas vai konsulārie pakalpojumi - pilnīgi visus iekasētos ieņēmumus līdz pēdējam santīmam ieskaita valsts vai pašvaldību budžetos, nevis atstāj sev. Viena iestāde vienlīdzīgāka pār otru?
Dāsnas prēmijas un ziedojumi kā ostu konkurētspējas garants
Spriežot pēc jau pieminēto Loginova, Leiškalna un Amerika kunga teiktā, galvenie Latvijas ostu konkurētspējas iemesli ir dažnedažādie ziedojumi, dāsnās prēmijas un koncertu sponsorēšana. Acīmredzot tas ir kāds jauns, pasaulē līdz šim neizmantots mārketinga triks un drīzumā jāgaida, kad, piemēram Ventspils osta iegūs pirmo vietu kādā starptautiskajā konkursā ar projektu "Tomasa Andersa koncerta ietekme uz ostas attīstību". Koncerts izmaksāja "vien" 100 tūkstošus latu, starp citu.
Saskaņā ar Valsts kontrole atzinumu, tikai periodā no 2009. līdz 2011. gadam Rīgas brīvosta ir nepamatoti rīkojusies un izšķērdējusi 41 miljonu latu.
Tie ir vairāk nekā desmit miljoni latu gadā. Par šo naudu varētu, piemēram, paaugstināt algas visiem skolotājiem par 10-20%, vai celtu algas mediķiem – tam gadā vajadzīgi 14 miljoni latu.
Peldbaseina celiņu un "Arēna Rīga" privātā loža, luksusa klases automašīnas sabiedrisko attiecību speciālistiem un citiem pārvaldes vadības radiniekiem – darbiniekiem - visas šīs lietas, protams, padara daudz krāsaināku dzīvi dažiem desmitiem lielo ostu darbiniekiem. Un protams viņi uzskatīs, ka dalīties ar šajā visā, vai pat zaudēt "ekstras", nav tā labākā doma. Kaut arī palīdzēs padarīt kaut nedaudz labāku dzīvi vairākiem simtiem tūkstošu šīs valsts iedzīvotāju. Savs krekls vienmēr būs tuvāks.
Tallina, kā vienmēr, var. Mēs nē?
Kamēr mūsu lielo ostu darboņi un lobiji plēš matus un šausminās par tik "stulbu" ideju – novirzīt daļu no ostu ienākumiem valsts budžetā, mūsu kaimiņi – Tallinas osta – veic tādus atskaitījumus jau daudzus gadus.
Kā vienmēr, Igaunija ir paspējusi sakārtot arī šo jomu atbilstošu veselam saprātam un valsts interesēm. Tallinas osta maksā valsts kopējā makā gan dividendes, gan nodokļus. Šādā veidā valsts iegūst ienākumus no tai piederošā uzņēmuma, kurš turklāt izmanto valstij piederošu infrastruktūru. Bez tam, tas ir arī lielisks veids kā pierādīt, ka ostas vadība ir profesionāla un uz rezultātu vērsta, ka osta attīstās un tiešām ir viens no valsts ekonomikas stūrakmeņiem.
Diemžēl, mūsu ostu pārstāvji, acīmredzot, ne vien nevēlas zaudēt savus ienākumus, bet arī nav pārliecināti par to, ka spēs uzrādīt cienīgus attīstības rādītājus, no kuriem nebūs kauns sabiedrības un kaimiņu priekšā.
Šajās dienās likumprojekts par maksājumu valsts budžetā par infrastruktūras izmantošanu – pasvītroju, ne nodokli, bet maksājumu - tiks iesniegts izskatīšanai koalīcijas partneriem. Un gribas cerēt, ka pārējie politiskie spēki, un īpaši valdības vadītājs, spēs atbildīgi izturēties pret savu tautu un domāt par daudziem simtiem vienlīdzīgo Latvijas iedzīvotāju, nevis dažiem desmitiem izredzētajiem ostu darbiniekiem.

Ātro kredītu devēju argumenti un objektīvi skaitļi par šādu biznesu.

Vakardien (23.07.2013) piedalījos radio raidījumā Baltcom radio par ātro kredītu biznesa ierobežojumiem, kurus sagatavojām Ekonomikas ministrijā un analizējot datus vēlos padalīties ar pāris secinājumiem.
Galvenais arguments, kādēļ biznesu nedrīkstot ierobežot ar kopējo gada procentu likmi, pēc nozares pārstāvju domām, bija - šis pakalpojums reizēm nepieciešams lielam skaitam cilvēku.
Pilnīgi piekrītu. Un tomēr '... 175 tūkstoši klientu aizņēmušies 2012. gadā 1.8 miljonus reižu. Tas nozīmē, ka šobrīd klienti, kuri ņem īstermiņa kredītus, to dara vidēji desmit(!) reizes gadā, jeb gandrīz katru mēnesi.
Ja cilvēkiem pietrūkst 100 latu līdz algai, tad gadu regulāri aizņemoties, un turpinot pelnīt līdzīgi , viņiem pēc gada jau trūks 200 latu līdz algai. Tas ir bīstams solis personīgu traģēdiju virzienā. Šādas īstermiņa naudas cena ir ļoti, ļoti liela. Daudz lielāka nekā ilgtermiņa kredītiem.
Lai ģimene vai atsevišķs iedzīvotājs saprātīgi spētu norēķināties par savām saistībām, šādu aizņēmumu varētu izmantot ne vairāk kā pāris reižu gadā, neprognozētu vai ārkārtas izdevumu segšanai.
Visvairāk līdzību šādam biznesam redzu ar alkohola tirdzniecību. Arī to mēs Latvijā un arī citviet pasaulē ierobežojam, lai novērtu pārliekas atkarības un nepiemērotu izmantošanu. Tieši to pašu darīsim ar ātrajiem kredītiem. Piedāvātie pasākumi nav paredzēti, lai šo pakalpojumu iznīcinātu, bet gan pasargātu patērētājus no nesaprātīgas rīcības un ierobežotu biznesa apjomus.
Daudzi piekritīs, ka nesen pieredzētās akcijas - kā pirmā kredīta izsniegšana bez maksas, pārāk līdzinās narkotiku tirgotāju rīcībai, kuri arī pirmo devu allaž piedāvā upurim bez atlīdzības. Šis ir legāls bizness un daļai sabiedrības aizņemšanās jau kļuvusi par normu, tomēr jārod saprātīgs kompromiss.
Ļoti ceru, ka topošās krājaizdevu sabiedrības spēs nodrošināt alternatīvu - saprātīgas aizņemšanās iespējas savas apkaimes iedzīvotājiem.

Vai privātīpašums ir iemesls, kādēļ Latvijā ir augsts bezdarbs?

Pēc vairākām vizītēm reģionos, kur nākas runāt ar uzņēmējiem par darbaspēka trūkumu, ieraudzīju šo rakstu - visai interesanti
High home ownership as a driver of high unemployment | vox

Raksta autori norāda, ka ir cieša sakarība starp cilvēku skaitu, kuriem pieder mājokļi un bezdarbu. Jo vairāk īpašnieku, jo vairāk bezdarba, jo tālāk cilvēki pārvietojas līdz darbam (tērē tam naudu), un mazāk cilvēku izvēlas  attīstīt savu uzņēmējdarbību.
Cēloņi pavisam emocionāli un skaidri - iekopto māju emocionāli grūti pārdot, gan arī nav vēlmes. Kādi secinājumi? Daļu no lēmumiem mēs pieņemam emocionāli, ne racionāli. Tomēr mūsu iespējas ir saprast savas emocijas un meklēt tām racionālu pielietojumu.
Mūsu iedzīvotājiem vairāk jānodarbojas ar radošu uzņēmējdarbību nevis jāmeklē darbu, ja vēlas palikt savās mājās, un visbeidzot - Labklājības ministrijas projekts par pārcelšanās atbalstu ir visai loģisks risinājums.

Reformu partijas solījums vēlētājiem Rīgā

Vai Rīgai vajag jaunus bērnudārzus?

22. aprīlī beidzās termiņš iesniegt projektus VARAM izsludinātajā papildus pieteikšanās ERAF programmā "Pirmsskolas izglītības iestāžu infrastruktūras attīstība nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centros".

Rīgas dome nav pieteikusies uz pieejamiem Eiropas fondu līdzekļiem, lai uzceltu jaunu bērnudārzu pilsētas centrā, kur ir visakūtākais vietu trūkums pirmsskolās. Tika palaista garām vienreizēja iespēja iegūt 80% finansējumu vairāk nekā 300 jaunu bērnudārza vietu izveidei.

Vides un reģionālās attīstības ministrijā mērķtiecīgi pērn tika rasti papildus 11 miljoni latu, kurus novirzīt bērnudārzu problēmu risināšanai tajās pašvaldībās, kur izveidojušās garas rindas uz bērnudārziem. Tika atlasīti vairāki projekti, to skaitā arī jaunas bērnudārza ēkas būvniecība Tallinas ielā, no ERAF programmas šim projektam bija rezervēti 2.8 miljoni latu.

Tieši Rigas centra bērnudārzos ir vislielākās rindas. Lai iegūtu Eiropas finansējumu, bija nepieciešams izstrādāt tehnisko projektu. Diemžēl esošā domes vadība neuzskatīja par nepiciešamu to sagatavot un pieteikties finansējumam.

Šis ir vēl viens piemērs tam, kā esošā Rīgas vadība neizmanto valsts sniegtās iespējas un nesadarbojas tik akūtā jautājumā kā bērnudārzu rindu mazināšana.

Reemigrācijas plāns – atbalsts tiem, kuri izlēmuši atgriezties

Par šo tēmu rakstu jau ne pirmo reizi, bet šoreiz pārpublicēja arī delfi.lv.

Jau vairāku mēnešu garumā publiskajā telpā viena no apspriestākajām tēmām ir reemigrācija. Par to ir izteikušies teju visi vadošie politiķi un augstākās valsts amatpersonas, politisko un sabiedrisko procesu vērotāji. Šajos komentāros izskan arī viedoklis, ka neviens uz Latviju atpakaļ nebrauks, mums nav ne tādu algu, ne arī darbavietu un sociālo pakalpojumu, ko cilvēkiem piedāvāt. Darbavietas esot vien uz papīra, bet Latvijas ekonomikas izaugsme ir maldīga. Diemžēl šādu komentāru sniedzēji bieži vien ir arī tie cilvēki, kuri ne pirmo dienu ir politikā vai publiskajā sektorā, ne pirmo dienu komentē un iesaistās lēmumu pieņemšanā. Tātad viņiem ir bijušas iespējas mainīt situāciju Latvijā, lai līdz reemigrācijas plānu nepieciešamībai mēs nemaz nenonāktu.

Uzlabojumi ir

Situācija Latvijā nav rožaina, bet nav arī bezcerīga. Šobrīd izaugsme Latvijas ekonomikā ir viena no spēcīgākajām Eiropā, bet, protams, būtu naivi apgalvot, ka Latvija jau šobrīd visiem aizbraucējiem var piedāvāt darbavietu vai emigrācijas mītnes zemei līdzvērtīgu atalgojumu. Latvijā joprojām ir salīdzinoši augsta bezdarba līmenis - darba meklētāju skaits 2012.gada beigās pārsniedza 144 tūkst. jeb 13,8% no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Tomēr vēl pirms gada darba meklējumos bija 15% iedzīvotāju.

Ekonomikas ministrijas veiktā analīze liecina, ka pagājušajā gadā darba vietu skaits pieaudzis par vismaz 30 tūkstošiem, bet Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras dati liecina par lielāku cilvēku skaitu, par kuru tiek maksāti nodokļi. Lēnām, bet situācija uzlabojas. Tas pats attiecas arī uz atalgojumu – atalgojums pērn audzis vidēji par 3-4%.

Piemēram, šobrīd Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) apkalpots investors meklē teju 200 darbiniekus ar skandināvu valodas priekšzināšanām, lai nodrošinātu zvanu centra darbību. NVA datu bāzē tādu ir vien daži desmiti. Ja 200 cilvēki strādās birojā, vajadzēs darbu arī auklītēm un vairāk klientu būs autoservisiem, frizētavām, kā arī pārtikas tirgotājiem. Ja šādus cilvēkus atrast neizdosies, iespējams, ka centru izvietos Igaunijā. 200 darba vietas nozīmēs, ka vismaz 1 miljons latu gadā nonāks patēriņam Latvijā – pie tam, tas būs eksporta pakalpojums, jo ienākumus nodrošinās klienti Skandināvijā, kas papildinās mūsu sociālo budžetu gadā par pusmiljonu latu (no kuriem daļa tiks novirzīta pensijām) un papildu līdzekļi tiks arī pašvaldību budžetiem.

Sirdī visi paliek Latvijā

Arī sarunās ar uzņēmējiem gan lielākajās pilsētās, gan reģionos dzirdam, ka jau tagad ir grūtības atrast darbiniekus un nākotnē šīs problēmas tikai saasināsies. Protams, daudzas no darba vietām ir ar zemāku atalgojumu kā vecajā Eiropā, tomēr ne jau tikai algas ir tas, kāpēc cilvēki vēlas atgriezties un daudz lielāku lomu bieži nospēlē tieši ar materiālām lietām nesaistīti argumenti – latviešu valoda, ģimene, draugi, apkārtējā vide, kultūra un vēlme dzīvot Dzimtenē.

Nesen diskutēju ar kādu studenti, kura pati vairākus gadus bija strādājusi ārvalstīs, bet tagad studē Latvijā un rakstīja referātu par reemigrāciju. Ar lielu pārliecību arī viņa man apgalvoja: "Jūs neko nevarēsiet izdarīt, lai cilvēki gribētu atgriezties! Viņi nebrauks!" Es uzdevu viņai tikai vienu pretjautājumu - kāpēc Tu atgriezies Latvijā? Sekoja gara pauze un pēc tās visu to personisko un ar materiālām vērtībām nesaistīto iemeslu uzskaitījums, kas viņai lika pieņemt lēmumu atgriezties Latvijā. Viņa bija atgriezusies - turklāt divreiz - un tagad pat neplāno doties prom. Daudziem no mūsu tautiešiem, kas ir bijuši emigrācijā un atbraukuši atpakaļ, pat prātā nenāk, ka arī viņi bija "pieskaitīti" izbraukušajiem, jo sirdī viņu visu laiku bijuši Latvijā.

Ekonomika kļūst ilgstpējīgāka

Daudzi no aizbraukušajiem Latvijā būs gatavi atgriezties tikai tad, ja mūsu uzņēmēji spēs maksāt līdzvērtīgas algas tām, ko viņiem maksā Vācijas, Īrijas vai Anglijas uzņēmējs. Jau šobrīd ir uzņēmumi Latvijā, kas spēj un maksā tādas algas, bet to skaits uz kopējā fona ir salīdzinoši neliels. Diez vai Latvijā atgriezīsies laiki, kad būvniecībā strādājošie pelnīs vairāk par IT speciālistiem vai augsti kvalificētiem inženieriem. Tāpat vēl tuvākajos gados nesasniegsim tādu darba vietu skaitu, kāds bija 2007.gadā, jo daudzas no darba vietām tobrīd nodrošināja „kredītu bums”.

Tomēr tagad situācija ekonomikā mainās un tās struktūra ir kļuvusi ilgtspējīgāka. Vienlaikus mums ir pamats gribēt ko vairāk – lielākas algas, augstāku labklājību, mazāku nevienlīdzību sabiedrībā un labāku valsts pārvaldību, lai mēs savā attīstībā pietuvotos Rietumvalstu līmenim. Tāpēc tika veidots Nacionālais attīstības plāns un tāpēc Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi Nacionālo industriālo politiku, ar kuras palīdzību veikt mērķtiecīgas izmaiņas Latvijas ekonomikā, palīdzēt uzņēmējiem radīt jaunas un labāk apmaksātas darbavietas.

Ņemot vērā negatīvās demogrāfijas tendences, turpmākajos gados darbaspēka pieejamības jautājumi neizbēgami kļūs arvien aktuālāki. Atbilstoši Ekonomikas ministrijas izstrādātam ekonomikas izaugsmes mērķa scenārijam, paredzams, ka līdz 2020.gadam ekonomika pieaugs vidēji par 4-5% gadā, savukārt,  pieaugot labklājības līmenim, nākamajā desmitgadē – vidēji par 3-4% gadā. Vienlaikus sagaidāms, ka negatīvās demogrāfijas tendences turpināsies arī nākotnē, kas var kavēt izaugsmi.

Līdz 2030.gadam vairāk nekā 100 000 darbavietu

Saprotu cilvēku skepsi par dažādiem skaitļiem, bet pie iepriekšējā rindkopā minētā ekonomikas attīstības scenārija (kas ir visai konservatīvs un reālistisks) eksperti prognozē, ka ilgtermiņā – līdz 2030.gadam varētu veidoties 120 tūkstoši brīvu darba vietu, kuru aizpildīšanai būs nepieciešams papildu darbaspēks. Būtu tikai loģiski un Latvijas valsts interesēm atbilstoši, lai brīvās darbavietas tiktu aizpildītas ar emigrējušajiem Latvijas valsts piederīgajiem, nevis imigrantiem no citām valstīm.

Reemigrācijas pasākumu plāns ir atbalsta instruments tiem cilvēkiem, kas tuvākajā desmitgadē vēlēsies vai ir jau pieņēmuši lēmumu atgriezties dzimtenē un dot savu ieguldījumu Latvijas ekonomikas izaugsmē. Šis plāns nav rožainas nākotnes apsolījums vai neapdomīgs aicinājums visiem tūlīt atgriezties - tas ir pragmatisks dokuments ar skaidru funkciju - praktiski palīdzēt un sniegt kvalitatīvu atbalstu no valsts pārvaldes puses tiem cilvēkiem, kas izlems braukt mājās.