Kopš aktualizēts valsts valodas jautājums, ik pa brīdim analizēju savu uzvedību un valodas lietošanu. Pirms nedēļas sapratu, ka pensionētai kundzītei, kura uzdeva jautājumu krievu valodā, es atbildēju krieviski. Un tikai pēc sarunas sāku domāt.. ja nu viņa vietējā, varēju taču atbildēt latviski utt. Tas kopā ar tvītiem par latviešu nācijas pazemību un nespēju pastāvēt par savu valodu, lika iegrimt nopietnās pārdomās.
Es taču sevi uzskatu par latvieti, manu bērnu dzimtā valoda ir latviešu valoda. Kādēļ es aktīvi necīnos par valoda lietošanu ikdienā? Tikai pēc kāda laika sāku aptvert savu un daudzu citu līdztautiešu neviennozīmīgo situāciju. Es nemaz neesmu pārliecināta, ka pirmos vārdus esmu izrunājusi latviešu valodā, jo mans tēvs ar mani vienmēr ir runājis krieviski. Divu gadu vecumā tekoši runāju abās valodās un tikai pēc bioloģisko vecāku šķiršanās, es izaugu latviskā vidē.
Krievu valoda ir otra mana dzimtā valoda. Es izjūtu krievu balādes tuvāk nekā daudzas latviešu tautasdziesmas, man emocionāli tuvāka krieviskā krāsu gamma nekā latviešu nacionālie toņi, bet es tomēr uzskatu sevi par latvieti. Paradoksāli, ka arī mani brālēni aug jauktā ģimenē, mana māsa precējusies ar puisi, kura ģimenē arī visi runā latviski, un viņa brālis un vedējtēvs arī precējies ar latviešu meiteni. Viņu bērni par savām dzimtajām valodām uzskata divas - latviešu un krievu.
Līdz ar to es pat vēlos reizēm runāt arī otrā savā dzimtajā valodā un negrasos ar savu radinieku, kura ģimenē lieto tikai krievu valodu, runāt latviski. Ja nu reizēm, man tomēr pietrūkst vārdu krājuma. Jo arī krievu valoda ir mana tēva valoda. Nespēju viņu necienīt vai izvairīties no tās lietošanas.
Līdz ar to visa šī ņemšanās ap valodas lietojumu tomēr ir sarežģītāka nekā liekas nacionāļiem. Arī Londonā un daudzās citās pasaules lielpilsētās ir savs China town - ķīnas stūrītis, kur daļa sabiedrības angliski pat nedomā runāt. Lai tajā rajonā strādātu, vairumam darbinieku prasīs ķīniešu valodas zināšanas jeb vienkārši algos savus tautiešus. Bet svarīgākais - ja kāds brits vēlas, lai viņu apkalpo angļu valodā, viņš izvairīsies no tādas iestādes, kurā viņu neapkalpo viņa dzimtajā valodā. Līdzīgi to būtu jādara arī Latvijas iedzīvotājiem. Un tirgus visu noregulē.. Turpretim valsts iestādēs tāpat kā līdz šim ir tikai loģiski, ka Latvijā runāsim vienīgajā valsts valodā.
Vēl arvien atceros 1990-to gadu, kad visas manas krievu draudzenes lūdza, lai ar viņām runā latviski un mēs pilnībā pārgājām uz latviešu valodu saziņā. Pagāja daži gadi un, lai nepazaudētu otras valodas zināšanas, vairumā gadījumu brīvprātīgi piedāvājāmies pāriet uz krievu valodu atpakaļ saziņā. Gan tādēļ, ka iegūtā valoda regulāri jālieto, gan tādēļ, ka viņām latviešu valoda sen vairs nav jāapgūst.
Bet pati sev atzinu, ka negrasos atteikties no vienas no savām valodām. Es to esmu lietojusi saziņā Latvijā un turpināšu to lietot, jo negrasos analizēt katru pretimnācēju. Angļu valodā jautājošu cilvēku taču es nemēģinu nosvērt un nomērīt - vai viņš šeit pārcēlies dzīvot, vai tomēr tikai iebraucis uz dažām dienām. Nedarīšu to arī ar jautātājiem krievu valodā. Un bērniem būs jāmācās abas - krievu un angļu valodas.
Uz referendumu iešu, balsošu PRET vēl vienu valsts valodu, bet visur, kur būšu klients, mani jāapkalpo latviski. Tā ir cieņas izrādīšana pret mani un manu bērnu un vīra vienīgo dzimto valodu.
Kad ar šiem jautājumiem esmu tikusi skaidrībā pati, man palicis vienkāršāk lasīt un diskutēt arī ar citiem.
