(oriģināli raksts publicēts portālā delfi.lv)
Pagājušā trešdienā notikušajā Ostu padomes sēdē Latvijas lielo ostu pārstāvji – vidējā alga 1500 - 2000 latu mēnesī – ar putām uz lūpām kliedza par to, ka nekādā gadījumā ostām nedrīkst piespiest dalīties savā peļņā. Ostu peļņu nekādā gadījumā nevarot virzīt nedz ceļu remontiem, nedz pedagogu vai mediķu algām, nedz glābēju atvaļinājumu pabalstiem. To nedrīkst darīt nekad un ne par ko. Jo tā redz esot pilnīgi absurda un pretvalstiska ideja, bet tie kas to piedāvā ir valsts ienaidnieki.
Pilnīgi saprotama nostāja. Iespējams, ja es, tāpat kā šie cilvēki jau gadus desmit vai pat piecpadsmit sēdētu kādā siltā vietiņā ostā, mana reakcija uz tik nepiedienīgu piedāvājumu būtu tādā pati. Bet es esmu tā kas esmu un strādāju visas valsts, nevis atsevišķu izredzēto labā. Es vēlos lai manu bērnu pedagogi saņem par savu darbu pienācīgu atalgojumu, lai māsiņām nebūtu jāpamet Latvijas slimnīcas un jābrauc peļņā uz Somiju un ja, nedod Dievs, notiek kāda nelaime, lai ir policisti un glābēji, kas atbrauks palīgā.
Domāju, ka uz nākamo Ostu padomes, valdības koalīcijas vai kādu citu tamlīdzīgu sēdi būtu veselīgi ataicināt tos pašus skolotājus, mediķus un policistus un paklausīties, vai viņu viedoklis sakrīt ar Loginova, Leiškalna, Amerika un citu kungu uzskatiem.
Ostas – Loginova, Leiškalna un Amerika, vai tomēr Latvijas bagātība?
Bieži valsts svētkos vai karstās diskusijās par Latvijas valsts "zelta" resursu dzirdu piesaucam Latvijas dabas bagātības – mežus, ūdeņus, auglīgo zemi, arī Latvijas ģeogrāfisko izvietojumu, nodrošinot "tiltu" starp Rietumiem un Austrumiem. Bet vērojot ostās notiekošo, manuprāt nu jau katram rodas jautājums - vai šī Latvijas bagātība – Latvijas lielajās ostās – tiešām ir Latvijas nevis Loginova, Leiškalns un Amerika bagātība? Vai ostas tiek apsaimniekotas taisnīgi, gudri un visas sabiedrības interesēs?
Šobrīd līdzīgs valsts resursu izmantotājs – valsts akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži" apsaimnieko valsts mežu platības un maksā valsts budžetā gan dividendes, gan uzņēmuma ienākuma nodoklis. Pērn vesela rinda valsts kapitālsabiedrību pārskaitīja valsts budžetā 90% no peļņas.
Ja šobrīd lielo ostu pārvaldes rīkotos līdzīgi kā "Latvijas valsts meži", tad sabiedrības vajadzību apmierināšanai tiktu pārskaitīti gan peļņas nodoklis, gan arī daļa no peļņas, un pēc pagājušā gada datiem tie būtu aptuveni 15 miljoni latu. Kopējais tranzītbiznesa nozares apjoms Latvijā pārsniedz 1 miljardu latu gadā.
Vai tiešām atteikšanās no peldbaseinu celiņu īres, luksus limuzīniem, spinigošanas un modes pasākum vai bijušā Modern Talking solista koncerta finansēšana sagraus Latvijas ostu konkurētspēju? Vai arī tiem, kas par to bļauj visskaļāk, vienkārši būs mazāk naudas savām izpriecām?
Visas iestādes ir vienlīdzīgas, bet dažas tomēr vienlīdzīgākas
Vēl viena amizanta tēze, ko izmanto ostu pārstāvji ir tas, ka ostu ienākumus valsts kasē ieskaitīt nevar, jo, lūk, juridiskā forma ostām neesot riktīgā. Pareizāk gan būtu teikt, ka tā ir tik ļoti sariktēta pēdējos padsmit gados, ka rokas nost, citādi valdība kritis un valsts tūlīt pat bankrotēs.
Tas gan netraucē gadiem ilgi likumā par ostām pastāvēt un īstenoties tiesību normai, kas paredz, ka pašvaldību budžetos 10 procentus no saviem ieņēmumiem ostas ieskaita. Kādēļ tad tās nevarētu ieskaitīt arī valsts budžetā, ja ostas izmanto gan valsts, gan pašvaldību infrastruktūru?
Tāpat mums mēģina klāstīt, ka ostas nu nekādi nevar dalīties ieņēmumos arī tāpēc, ka neesot kapitālsabiedrības, bet gan iestādes. Dīvaini, ka iestādes, kas iekasē nodevas par pakalpojumu sniegšanu – piemēram, zemesgrāmatas vai konsulārie pakalpojumi - pilnīgi visus iekasētos ieņēmumus līdz pēdējam santīmam ieskaita valsts vai pašvaldību budžetos, nevis atstāj sev. Viena iestāde vienlīdzīgāka pār otru?
Dāsnas prēmijas un ziedojumi kā ostu konkurētspējas garants
Spriežot pēc jau pieminēto Loginova, Leiškalna un Amerika kunga teiktā, galvenie Latvijas ostu konkurētspējas iemesli ir dažnedažādie ziedojumi, dāsnās prēmijas un koncertu sponsorēšana. Acīmredzot tas ir kāds jauns, pasaulē līdz šim neizmantots mārketinga triks un drīzumā jāgaida, kad, piemēram Ventspils osta iegūs pirmo vietu kādā starptautiskajā konkursā ar projektu "Tomasa Andersa koncerta ietekme uz ostas attīstību". Koncerts izmaksāja "vien" 100 tūkstošus latu, starp citu.
Saskaņā ar Valsts kontrole atzinumu, tikai periodā no 2009. līdz 2011. gadam Rīgas brīvosta ir nepamatoti rīkojusies un izšķērdējusi 41 miljonu latu.
Tie ir vairāk nekā desmit miljoni latu gadā. Par šo naudu varētu, piemēram, paaugstināt algas visiem skolotājiem par 10-20%, vai celtu algas mediķiem – tam gadā vajadzīgi 14 miljoni latu.
Peldbaseina celiņu un "Arēna Rīga" privātā loža, luksusa klases automašīnas sabiedrisko attiecību speciālistiem un citiem pārvaldes vadības radiniekiem – darbiniekiem - visas šīs lietas, protams, padara daudz krāsaināku dzīvi dažiem desmitiem lielo ostu darbiniekiem. Un protams viņi uzskatīs, ka dalīties ar šajā visā, vai pat zaudēt "ekstras", nav tā labākā doma. Kaut arī palīdzēs padarīt kaut nedaudz labāku dzīvi vairākiem simtiem tūkstošu šīs valsts iedzīvotāju. Savs krekls vienmēr būs tuvāks.
Tallina, kā vienmēr, var. Mēs nē?
Kamēr mūsu lielo ostu darboņi un lobiji plēš matus un šausminās par tik "stulbu" ideju – novirzīt daļu no ostu ienākumiem valsts budžetā, mūsu kaimiņi – Tallinas osta – veic tādus atskaitījumus jau daudzus gadus.
Kā vienmēr, Igaunija ir paspējusi sakārtot arī šo jomu atbilstošu veselam saprātam un valsts interesēm. Tallinas osta maksā valsts kopējā makā gan dividendes, gan nodokļus. Šādā veidā valsts iegūst ienākumus no tai piederošā uzņēmuma, kurš turklāt izmanto valstij piederošu infrastruktūru. Bez tam, tas ir arī lielisks veids kā pierādīt, ka ostas vadība ir profesionāla un uz rezultātu vērsta, ka osta attīstās un tiešām ir viens no valsts ekonomikas stūrakmeņiem.
Diemžēl, mūsu ostu pārstāvji, acīmredzot, ne vien nevēlas zaudēt savus ienākumus, bet arī nav pārliecināti par to, ka spēs uzrādīt cienīgus attīstības rādītājus, no kuriem nebūs kauns sabiedrības un kaimiņu priekšā.
Šajās dienās likumprojekts par maksājumu valsts budžetā par infrastruktūras izmantošanu – pasvītroju, ne nodokli, bet maksājumu - tiks iesniegts izskatīšanai koalīcijas partneriem. Un gribas cerēt, ka pārējie politiskie spēki, un īpaši valdības vadītājs, spēs atbildīgi izturēties pret savu tautu un domāt par daudziem simtiem vienlīdzīgo Latvijas iedzīvotāju, nevis dažiem desmitiem izredzētajiem ostu darbiniekiem.
Domāju, ka uz nākamo Ostu padomes, valdības koalīcijas vai kādu citu tamlīdzīgu sēdi būtu veselīgi ataicināt tos pašus skolotājus, mediķus un policistus un paklausīties, vai viņu viedoklis sakrīt ar Loginova, Leiškalna, Amerika un citu kungu uzskatiem.
Ostas – Loginova, Leiškalna un Amerika, vai tomēr Latvijas bagātība?
Bieži valsts svētkos vai karstās diskusijās par Latvijas valsts "zelta" resursu dzirdu piesaucam Latvijas dabas bagātības – mežus, ūdeņus, auglīgo zemi, arī Latvijas ģeogrāfisko izvietojumu, nodrošinot "tiltu" starp Rietumiem un Austrumiem. Bet vērojot ostās notiekošo, manuprāt nu jau katram rodas jautājums - vai šī Latvijas bagātība – Latvijas lielajās ostās – tiešām ir Latvijas nevis Loginova, Leiškalns un Amerika bagātība? Vai ostas tiek apsaimniekotas taisnīgi, gudri un visas sabiedrības interesēs?
Šobrīd līdzīgs valsts resursu izmantotājs – valsts akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži" apsaimnieko valsts mežu platības un maksā valsts budžetā gan dividendes, gan uzņēmuma ienākuma nodoklis. Pērn vesela rinda valsts kapitālsabiedrību pārskaitīja valsts budžetā 90% no peļņas.
Ja šobrīd lielo ostu pārvaldes rīkotos līdzīgi kā "Latvijas valsts meži", tad sabiedrības vajadzību apmierināšanai tiktu pārskaitīti gan peļņas nodoklis, gan arī daļa no peļņas, un pēc pagājušā gada datiem tie būtu aptuveni 15 miljoni latu. Kopējais tranzītbiznesa nozares apjoms Latvijā pārsniedz 1 miljardu latu gadā.
Vai tiešām atteikšanās no peldbaseinu celiņu īres, luksus limuzīniem, spinigošanas un modes pasākum vai bijušā Modern Talking solista koncerta finansēšana sagraus Latvijas ostu konkurētspēju? Vai arī tiem, kas par to bļauj visskaļāk, vienkārši būs mazāk naudas savām izpriecām?
Visas iestādes ir vienlīdzīgas, bet dažas tomēr vienlīdzīgākas
Vēl viena amizanta tēze, ko izmanto ostu pārstāvji ir tas, ka ostu ienākumus valsts kasē ieskaitīt nevar, jo, lūk, juridiskā forma ostām neesot riktīgā. Pareizāk gan būtu teikt, ka tā ir tik ļoti sariktēta pēdējos padsmit gados, ka rokas nost, citādi valdība kritis un valsts tūlīt pat bankrotēs.
Tas gan netraucē gadiem ilgi likumā par ostām pastāvēt un īstenoties tiesību normai, kas paredz, ka pašvaldību budžetos 10 procentus no saviem ieņēmumiem ostas ieskaita. Kādēļ tad tās nevarētu ieskaitīt arī valsts budžetā, ja ostas izmanto gan valsts, gan pašvaldību infrastruktūru?
Tāpat mums mēģina klāstīt, ka ostas nu nekādi nevar dalīties ieņēmumos arī tāpēc, ka neesot kapitālsabiedrības, bet gan iestādes. Dīvaini, ka iestādes, kas iekasē nodevas par pakalpojumu sniegšanu – piemēram, zemesgrāmatas vai konsulārie pakalpojumi - pilnīgi visus iekasētos ieņēmumus līdz pēdējam santīmam ieskaita valsts vai pašvaldību budžetos, nevis atstāj sev. Viena iestāde vienlīdzīgāka pār otru?
Dāsnas prēmijas un ziedojumi kā ostu konkurētspējas garants
Spriežot pēc jau pieminēto Loginova, Leiškalna un Amerika kunga teiktā, galvenie Latvijas ostu konkurētspējas iemesli ir dažnedažādie ziedojumi, dāsnās prēmijas un koncertu sponsorēšana. Acīmredzot tas ir kāds jauns, pasaulē līdz šim neizmantots mārketinga triks un drīzumā jāgaida, kad, piemēram Ventspils osta iegūs pirmo vietu kādā starptautiskajā konkursā ar projektu "Tomasa Andersa koncerta ietekme uz ostas attīstību". Koncerts izmaksāja "vien" 100 tūkstošus latu, starp citu.
Saskaņā ar Valsts kontrole atzinumu, tikai periodā no 2009. līdz 2011. gadam Rīgas brīvosta ir nepamatoti rīkojusies un izšķērdējusi 41 miljonu latu.
Tie ir vairāk nekā desmit miljoni latu gadā. Par šo naudu varētu, piemēram, paaugstināt algas visiem skolotājiem par 10-20%, vai celtu algas mediķiem – tam gadā vajadzīgi 14 miljoni latu.
Peldbaseina celiņu un "Arēna Rīga" privātā loža, luksusa klases automašīnas sabiedrisko attiecību speciālistiem un citiem pārvaldes vadības radiniekiem – darbiniekiem - visas šīs lietas, protams, padara daudz krāsaināku dzīvi dažiem desmitiem lielo ostu darbiniekiem. Un protams viņi uzskatīs, ka dalīties ar šajā visā, vai pat zaudēt "ekstras", nav tā labākā doma. Kaut arī palīdzēs padarīt kaut nedaudz labāku dzīvi vairākiem simtiem tūkstošu šīs valsts iedzīvotāju. Savs krekls vienmēr būs tuvāks.
Tallina, kā vienmēr, var. Mēs nē?
Kamēr mūsu lielo ostu darboņi un lobiji plēš matus un šausminās par tik "stulbu" ideju – novirzīt daļu no ostu ienākumiem valsts budžetā, mūsu kaimiņi – Tallinas osta – veic tādus atskaitījumus jau daudzus gadus.
Kā vienmēr, Igaunija ir paspējusi sakārtot arī šo jomu atbilstošu veselam saprātam un valsts interesēm. Tallinas osta maksā valsts kopējā makā gan dividendes, gan nodokļus. Šādā veidā valsts iegūst ienākumus no tai piederošā uzņēmuma, kurš turklāt izmanto valstij piederošu infrastruktūru. Bez tam, tas ir arī lielisks veids kā pierādīt, ka ostas vadība ir profesionāla un uz rezultātu vērsta, ka osta attīstās un tiešām ir viens no valsts ekonomikas stūrakmeņiem.
Diemžēl, mūsu ostu pārstāvji, acīmredzot, ne vien nevēlas zaudēt savus ienākumus, bet arī nav pārliecināti par to, ka spēs uzrādīt cienīgus attīstības rādītājus, no kuriem nebūs kauns sabiedrības un kaimiņu priekšā.
Šajās dienās likumprojekts par maksājumu valsts budžetā par infrastruktūras izmantošanu – pasvītroju, ne nodokli, bet maksājumu - tiks iesniegts izskatīšanai koalīcijas partneriem. Un gribas cerēt, ka pārējie politiskie spēki, un īpaši valdības vadītājs, spēs atbildīgi izturēties pret savu tautu un domāt par daudziem simtiem vienlīdzīgo Latvijas iedzīvotāju, nevis dažiem desmitiem izredzētajiem ostu darbiniekiem.
