Pieci soļi interneta pārdošanas virzienā 2013. gadā.

Ir 2012. gada pēdējā diena. Gada nogalē parasti atskatāmies uz paveikto, bet svarīgākais - plānojam, ko darīsim turpmāk. Tādēļ nolēmu atskatīties uz dažām tendencēm bez kaislībām un piedāvāt pāris vienkāršus rīcības virzienus, ko nākamajā gadā varēt ieplānot jebkurš uzņēmējs.

Ir pagājis viens uzņēmējiem smags gads un priekšā ir vēl viens smagāks. Cik daudzi no jums sajuta, ka krīze beigusies? Vairums sakostiem zobiem strādāja, jo nauda nenāk tik viegli, kā tā nāca pirms pieciem gadiem. Krīze pasaulē nav beigusies, vēl vairāk - tā turpināsies. Vācijas kanclere šodienas uzrunā solījusi saviem komersantiem sarežģītu 2013. gadu.

Tomēr nav pamata arī pesimismam. Darbojoties gudri, varam turpināt augt. Par vienu no gudrākajām ekonomikām uzskatāma Vācija. Vācu uzņēmēju federācija un prognozētāji no  Z_punkt publicējuši vācu skatījumu uz vērtības ķēžu attīstības tendencēm līdz 2030tam gadam (1). Šo ar interesi izlasīju pati un iesaku to darīt arī citiem uzņēmējiem, jo daudzi mūsu uzņēmumi pakārtoti iekļaujas Skandināvijas un Vācijas vērtības ķēdēs.

Pēc tam ir vērts paskatīties uz aizgājušo gadu Latvijā. Ir tirdzniecības kanāli Latvijā, kuri pērn palielinājuši savu apgrozījumu par 25%. Pietiekami iespaidīgi pret kopējo mazumtirdzniecības pieaugumu 1.4% apmērā. 

Aicināšu mācīties no citiem. Pērn Īrijas iedzīvotāji iztērējuši četrus miljardus eiro internetā(2). Diemžēl 75% no šīs summas nonākušas ārpus Īrijas, pārsvarā Lielbritānijā. Lielākie zaudētāji ir tieši mazie un vidējie uzņēmēji, kuri nav pievērsuši pietiekamu uzmanību pircēju vēlmēm un piedāvājumiem internetā. 

Lai veiksmīgi sagatavotos interneta laikmetam 5 soļi, ko ieteiktu jebkuram uzņēmējam nākamgad:

1. Mājas lapas revīzija.

Pārskatiet savu interneta vietni - vai tā šobrīd ļauj saprast, kādas preces vai pakalpojumus jūs piedāvājat? Vai to sapratīs arī klienti, kuri nekad nav jūs apciemojuši un par jums neko nezina? 

2. Izmēģiniet sadarbību ar starpniekiem pārdošanā - interneta veikaliem, kopīgas iepirkšanās portāliem. 

Vai jums ir sadarbība ar pārdošanas portāliem? To nozīme pieaug, jo patērētāji kļūst aizvien kūtrāki meklējumos. Portālu piedāvājumus var saņemt savā pastkastītē. Visefektīvāk portālus izmantot jaunu produktu vai pakalpojumu testēšanai tirgū nevis pamatpreču pārdošanai par  samazinātu cenu.

3. Gatavojiet plānu tirdzniecībai visās Eiropas valstīs. 

Pāreja uz eiro paredzama jau pēc gada, tā būs lieliska iespēja pārplānot savu pārdošanas darbību, lai jūsu uzņēmums iegūtu jaunus klientus. Pirms iztulkot piedāvājumu svešvalodā, obligāti veiciet tirgus izpēti. 

4. Padariet jūsu preču iegādi ērtu un ātru.

Vai ir skaidrs norēķinu process? Vai klients pasūtījumu varēs ne tikai uzsākt, bet arī pabeigt līdzko viņš šādu lēmumu ir pieņēmis viņam ērtā laikā (nakts vidū vai brīvdienā)? Šis nav obligāti jānodrošina jūsu lapā. Izmantojiet tam sadarbības partnerus!

5. Vispirms izmantojiet visas bezmaksas iespējas.

Mājas lapu optimizācija, informācijas ievietošana bezmaksas katalogos un meklētājos ir iespējama arī tikai ieguldot jūsu laiku un enerģiju. Šīs iespējas var palīdzēt apgūt arī konsultanti, kuri saņems atlīdzību vien pēc rezultātu sasniegšanas. Ja pareizi izplānosiet, tad izdevumus uzreiz nosegs papildus ieņēmumi. Google starptautiskajā komandā ir arī Latvijas jaunieši, kuri gatavi jebkuram uzņēmējam palīdzēt efektīvāk reklamēt savu produkciju jebkurā interesējošā tirgū un atbildēs latviski. Latvijas investīciju un attīstības aģentūra(3) regulāri rīko pasākumus eksportētājiem vai interneta apgūšanu. Šie pasākumi ir ne tikai labi, bet arī bez līdzdalības maksas, bieži vien redzami tiešraidē internetā.

Lai mums visiem izdodas!

(1) www.bdi.eu/publikationen_zukunftsstudie_engl.htm  

(2) http://www.digitaltimes.ie/business-and-technology/75-of-irelands-e4-billion-annual-online-spend-goes-abroad/

(3) www.liaa.gov.lv

Ja jums šis materiāls liekas vērtīgs, iesakiet citiem!

Par pieklājīgu atalgojumu...

Kā nagla uz galvas šonedēļ bija demogrāfa Ilmāra Meža komentārs Dienas biznesā, ka lielākā daļa pasaules iedzīvotāju būtu laimīgi būt Latvijas nabadzīvo iedzīvotāju vietā. Rakstu var izlasīt arī internetā.
Vēlamies, lai jau šodien mūsu dzīves līmenis būtu tāds, kā visbagātākajās valstīs, kuras savu turību veidojušas nepārtraukti kopš 2. pasaules kara beigām.
Tomēr atalgojums Latvijā ir zems. Uz jautājumu: kad Latvijā maksās tādas algas kā Rietumeiropā,  nāksies atbildēt: vismaz ne tuvākajā desmitgadē.
Šeit vietā piemērs no ikdienas dzīves un izvēlēm - mamma bērna auklei var samaksāt tikai tik, cik saņem pati plus iztērē ceļam un ēšanai ārpus mājas. Ja izdevumi sanāks pārāk lieli, mamma pati paliks mājās un nestrādās. Līdzīgi tas ir arī citur ekonomikā - ja es kā uzņēmēja varu nopelnīt tik daudz, lai veidotos peļņa un darba alga darbiniekam, tad es izvēlos algot darbinieku. Ja man par algošanu būs vēl jāpiemaksā, to ilgstoši nav iespējams izdarīt. Tādēļ visu uzņēmumu komandu mērķis ir rast veidus, kā palielināt ieņēmumus uz katru darbinieku.
Turpmākos gadus vispirms uzņēmēji meklēs atrast veidu, kā uzlabot atalgojumu tiem, kas var nopelnīt vairāk (ar izglītību, ar iemaņām un spējām), tas arī ļaus vairāk no viņu maciņa atlicināt pārējiem mazāk kvalificētajiem. Te vietā diskusija par vistu un olu. Kurš būs pirmais? Atgiežoties pie iepriekšējā piemēra - ja auklītes vēlēsies saņemt vairāk kā mamma var samaksāt, tad auklītei darba nebūs. Toties, ja mamma spēs nopelnīt vairāk - viņa varēs samaksāt auklītei lielāku atalgojumu. Tāpat kā varēs atļauties vairāk samaksāt (vai vispār sākt maksāt) frizierim, par kosmētikas līdzekļiem vai pārtiku. Ražošana un eksportspējīgie uzņēmumi būs tie, kas pirmie radīs algu pieaugumu, tikai pēc tam šis pieaugums atspoguļosies pārējo iedzīvotāju labklājībā.
Tomēr pastāv minimums, bez kura mūsu klimata apstākļos nevaram iztikt. Šis minimums ir ievērojami lielāks kā Āfrikā vai daudzās citās nabadzīgās valstīs - tur visu cauru gadu ir silti un var staigāt arī bez apaviem, mājoklis var būt dēļu būdiņa, bet pārtiku var atrast dabā visu cauru gadu. Šādas paradīzes pie mums nav un nevar būt.  Tikai tāpēc, ka mums vairāk vajag, mums neviens vairāk nemaksās. Par līdzīgu darbu starptautiskā konkurencē maksās līdzīgi gan mums, gan dienvidniekam, tādēļ ziemeļniekiem jāstrādā daudz gudrāk un vairāk nekā dienvidniekiem. Itālijā no viena lauka var novākt pat trīs ražas gadā, bet Latvijā reti kur var iegūt divas.
Ja šodien aprēķina visus ieņēmumus, ko mēs iegūstam no kokmateriālu eksporta - summa ir mazāka nekā mūsu pensiju izmaksas. Vairāk cirst mēs no meža īsti nevaram, tātad jāmeklē veidi, kā no šīs koksnes radīt lielākus ieņēmumus.

Tomēr es aicinātu pēlējus un vainotājus izvērtēt ne tikai skaitļus, bet arī reālo dzīves līmeni.
Vai dzīves līmenis izmērāms apģērbu skaitā vai kvalitātē? Vai tad, ja paši pārvelkam krēslu ar jaunu audumu nevis nopērkam jaunu mēbeli, tiešām kļūstam daudz nabadzīgāki? Krēsls taču mums  ir! Tikai tam iztērēti vien 4 nevis 50 lati. Problēma ir tad, ja mums tiešām nekā nav - tā tas bija paaudzei, kura dzīvoja pēc kara. Šobrīd vēl arvien varam efektīvāk izmantot savu mantojumu - zemi, mežus, mājokļus un zināšanas, lai dzīvotu labāk.

Mana pieredze ar jaunajiem biroja krēsliem ir diezgan skumja - tie kalpo vien 2-5 gadus, tad tos jāizmet, bet vecie koka krēsli pēc nokrāsošanas un pārvilkšanas kalpo vēl desmitgadi.
Tomēr katram uzņēmējam rosinu domāt katru nedēļu par to, ko vēl iespējams darīt, lai katram darbiniekam varētu maksāt labāku atalgojumu.
P.S. Šo ierakstu mani mudināja rakstīt dokuments, kurš šonedēļ nonācis no ierēdņu galdiem līdz ministra kabinetam - eksporta veicināšanas un investīciju piesaistes stratēģija līdz 2020. gadam. Ceru, ka līdzko to publicēsim, saņemsim priekšlikumus un interesi no uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Jo tieši ar šīm aktivitātēm varam pietuvināt mūsu ieņēmumus pieklājīgam atalgojumam visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Reemigrācijas iespēju robeža

Grasījos rakstīt par pagājušo nedēļu un enerģētikas izaicinājumiem līdz ieraudzīju elektroniskajā pastkastē sava partijas biedra vēstuli. Par enerģētiku labi uzrakstīts arī Reiņa Āboltiņa rakstā, bet šodien par reemigrācijas plānu:
"Labdien! Es nupat internetā izlasīju ka Jūs piedalīsieties reemigrācijas pasākumu izstrādē. Kad stājos RP, viens no iemesliem iestāties, man bija manu bērnu atgriešana mājās no Anglijas". Tālākais izklāsts atklāj privāto traģēdiju, kura pazīstama teju katrai Latvijas ģimenei. Bērni aizbraukuši un mazbērns arī; atpakaļ ceļu īsti neredz.

Vairāk kā 200 000 cilvēki aizbraukuši no Latvijas. Viņi un viņu radinieki ar cerībām skatās uz mūsu ministrijas pieteikto iniciatīvu - reemgrācijas plānu.
Tomēr jo vairāk iedziļinos valsts līmeņa ekonomikas izaicinājumos, jo smagāk solīt debesmannu. Kā var nesolīt? Atceroties šo slaveno Repšes teicienu, tomēr gribas rast zināmu realitātes devu, tādēļ šodienas blogs veltīts skaitļiem un iespējām ekonomikā un attiecīgi reemigrācijā.
Laikā starp 2008. un 2009. gadu Latvijas ekonomikā pazuda 230 000 darba vietas (statistikas dati par darba ņēmēju skaitu ar ienākumiem). Jāatceras, ka jau pirms "treknajiem gadiem" Latviju labākas dzīves meklējumos bija pametuši vairāki desmiti tūkstoši iedzīvotāju. To es zinu labi, jo mani vecāki kopš 2001. gada nedzīvo Latvijā.
Šie simti tūkstoši darba vietu pievienojās tām, kuras "pazuda nekurienē" ekonomikas transformācijās kopš 1989. gada. Daļa no darba vietām atjaunosies, kamēr daļa vairs nekad, daļa ir šobrīd ir ēnu ekonomikas sastāvdaļa. Leiputrija, kad jebkuram būvniecības strādniekam maksā 1000 latus, bet jumiķim daudzus tūkstošus latu mēnesī, ir beigusies. Sarunas ar metālapstrādes nozares asociāciju atklāj - pirms krīzes nozarē strādāja 29 tūkstoši darbinieku, šobrīd izlaide jau pārsniegusi iepriekšējo līmeni, taču nodarbinām tikai 24 tūkstošus strādājošo. Šīs 5000 darba vietas bija iespējams samazināt, uzlabojot ražīgumu. Būs jārada jaunas. Tie būs apmēram 50 līdz 100 jauni vidēja lieluma metālapstrādes uzņēmumi. Par to, ko darām un darīsim, lai šādi uzņēmumi rastos, šodien nerakstīšu.

Tikmēr vēl daļa no darba vietām šobrīd piedāvā algu, par kādu mūsu iedzīvotāji nav gatavi strādāt ilgstoši, jo viņu prasību līmenis pret dzīvi ir ievērojami augstāks. Šajā kontekstā daži no statistikas datiem ir kliedzoši. Mūsu darbinieki apstrādes rūpniecībā saražo 28.8% no Eiropas Savienības vidējā produkcijas apjoma. Salīdzinot ar Vāciju atšķirība ir teju 6 reizes: tikpat, cik atalgojuma atšķirība. Vai tiešām neprotam strādāt? Vai tiešām padomju mantojums mūs tik ļoti sabojājis? Piemēri no biznesa vides liecina, ka mums ir iespējas, ja ieguldām līdzekļus pareizi. Tomēr uzlabojumi būs soli pa solim. Pie tam, ja uzņēmums nespēs atrast labu eksporta menedžeri, tad nevarēs nodarbināt arī vairākus desmitus strādnieku ražošanā.
Tāpat apzinos, ka ne jau visās nozarēs mums ir ražīguma atšķirības. Friziera ražību nav iespējams palielināt. Frizieris vienlaicīgi var griezt matus tikai vienam klientam. Frizieri var vienīgi celt cenas. Tādēļ rūpīgi jāskatās, kuras tad ir nozares, kurās varam palielināt ražību. Pirmkārt, tā ir apstrādes rūpniecība. Valstis, kuras veiksmīgi ilgstoši attīstījušās ir spējušas attīstīt jaunas ražošanas jaudas tieši rūpniecībā. Pakalpojumu attīstība tik strauja nav iespējama, jo to sniegšanai nepieciešams daudz vairāk zināšanu un uzkrātās pieredzes. Ir vieglāk nopirkt jaunu vācu ražošanas iekārtu un konkurēt ar to, ka mums ir zemākas algas nekā Zviedrijā, daudz grūtāk ir konsultēt jaunu tehnoloģiju ieviešanā vai radīt lielas IT sistēmas, kuras izstrādā pāris tūkstoši programmētāju.
Raksts par ekonomikas izaugsmes brīnumu.

Uzņēmējdarbības labirinti ir sarežģīti. Pērn Latvijā no jauna radītas 30 tūkstoši darba vietas. Ja līdzīgi turpināsim attīstīties, emigrējušos atpakaļ varēsim uzņemt septiņu gadu laikā. Taču skaidrs, ka daļu vakanču aizpildīs arī Latvijas šībrīža iedzīvotāji, līdz ar to vismaz 10 gadi paies līdz atkal radīsim to pašu darba vietu skaitu, kas bija pirms krīzes.

Emigrācijas plāna galvenais izaicinājums ir nesolīt neiespējamo.

Ja šobrīd kopā ar darba devējiem varam piedāvāt saprātīgi apmaksātas darba vietas vietas vien dažām specialitātēm, tad sāksim ar tām. Ja aizpildīsim tās vakances, kurās šobrīd rodas eksportspējīgie produkti (programmētāji, eksporta menedžeri vai augstas kvalifikācijas metinātāji) radīsies arī pieprasījums pēc zemākas kvalifikācijas darbiniekiem, gan būs iespējams palielināt algas uz iekšējo pieprasījumu vērstajām profesijām (pārdevēji, frizieri vai sētnieki).

Reizēm gribētos burvju nūjiņu, ar kuru atrisināt visas problēmas, bet tādas nav. Jāsoļo pamazām un jāpalīdz ar to, ko varam. Svarīgākais - šajā plānā varētu iesaistīties ikviens - bērniem palīdzēt iejusties skolā, pieņemt jauniegūtus ģimenes locekļus (ne visi mūsu tautieši ārzemēs apprecās ar Latvijas iedzīvotājiem), izīrēt tukšo dzīvokli kādam, kurš atbraucis uz Jūsu pilsētu strādāt nevis turēt tukšu. Arī tas būs solis reemigrācijas plāna realizācijai. Tad varam cerēt, ka piepildīsies labākie no piemēriem pasaulē un atgriezīsies mājās katrs ceturtais no mūsu aizbraukušajiem tautiešiem.

Valsts bagātības pareiza izmantošana - rūpniecības teritorijas

Pēdējo nedēļu laikā sanācis regulāri komunicēt ar pašvaldību pārstāvjiem par attīstību. Kā panākt, ka zemes īpašnieki iegādāto īpašumu izmanto lietderīgi? Mūsu bagātība ir tikai zeme, tās resursi un mūsu cilvēki.
Te nu mēs esam. Cilvēki, kuri iegādājušies zemi un rūpniecības ēkas, bet nemaz neplāno ražot, attīstīt un nodarbināt citus, lai padarītu mūs bagātus. Cilvēki, kuri sēž uz savas "siena kaudzes".
Pašvaldību darbinieki un domnieki uzrunājuši mūs Ekonomikas ministrijā ar aicinājumu: " Lūdzu dodiet naudu, lai mēs varētu atpirkt šo zemi un pārdot vai iedot to citiem, kuri gribēs izmantot šo teritoriju ražošanai. Mums nepieciešamas darba vietas"

Te prātā nāk pasaciņa, kurā atskan skaļš un metālisks sauciens: "Kļūda, kļūda, kļūda!" Šis nav vienīgais veids, kā panākt, lai zemi izmantotu mums visiem vēlamajā veidā. Valsts institūciju rokās ir dažas sviras, ko var izmantot daudz efektīvāk. Vairums investīciju projektu jau šodien uzcelti uz privātas zemes. Risks, ka pašvaldība iegādāsies nepareizo zemes gabala lielumu, par neadekvātu cenu un nepiemēroto objektu ir pārāk liels.

Toties pašvaldībai ir cita iespēja: nodokļu politika. Pašvaldībām jādod tiesības vairāk palielināt nodokļu likmi par neizmantotu un neapsaimniekotu īpašumu. Tādejādi pašvaldība var mudināt teritoriju īpašniekus apsaimniekot savu īpašumu labāk un izmantot to ražošanai nevis turēt dīkstāvē. Ja saimnieks pats to nevelēsies darīt, viņš pārdos šo īpašumu kādam, kurš plāno izmantot to efektīvāk.

Lekcijas AIESEC jaunajiem biedriem

Vienu no brīvdienu rītiem pavadīju AIESEC seminārā, klāstot jauniešiem ar zibošām acīm par to, kā plānot projektus.

Semināra lekcijas bija viena pēc otras un Igoram šogad bija izdevies panākt visu lektoru sadarbību, tādēļ spējām sasaistīt visas lekcijas vienu ar otru - plānošana, motivēšana un izpilde.

Nācās pašai atcerēties, kā tas bija pirms 15 gadiem, kad pati klausījos pirmās lekcijas AIESEC semināros.

Atkal par valodu - kā stiprināt latvisko

Vēl arvien nerimst diskusija par valsts valodu, jo tuvojas referendums. Tādēļ vēlos ierakstīt vēl vienu pārdomu rakstu par iespējām stiprināt valodu un veidiem, kā šobrīd politiķi vājina valsti un tādēļ arī valodu.
Latviešu valoda būs tik stipra, cik stipra un garīga būs tās tauta. Jo būsim turīgāki, jo lepnāki būsim par valsti un savu valodu. Mums būs vairāk laika stiprināt, kopt un apgūt mūsu tradīcijas, dzīvesziņu un valodu.
Diemžēl daudzi tuvredzīgi lēmumi apdraud mūsu valsti un iedzīvotāju labklājību. Līdz ar to aizdzen tautiešus svešumā tāpat kā nepārdomātie ekonomiskie lēmumi.
Viens no tiem - obligātā prasība pēc latviešu valodas augstākajā izglītībā. Pēc tam nepārsteidz, ka mūsu doktoriem ir daudz mazāk publikāciju starptautiskajā presē nekā kaimiņvalstī Igaunijā. Kaimiņi uzskata, ka drīkst un pat veicina apmācību augstākajā līmenī angļu valodā. Tas dod būtiskas priekšrocības kaimiņu zinātniekiem:
- pirmkārt, viņu raksti un zinātniskie darbi kļūst pieejami miljoniem citu zinātnieku un interesentu visā pasaulē, pieaug viņu citējamība un atpazīstamība citu augstkolu profesionāļu vidū;
- otrkārt, iespējams piesaistīt labākos lektorus no ārvalstīm;
- treškārt, daudz vairāk studentu varētu izvēlēties par savu studiju vietu valsti, kurā apmācību valoda ir angļu.
Bez šiem iemesliem pavisam praktiska neērtībā - rakstus ārpus Latvijas var publicēt tikai tulkotā veidā, tāpat kā citu zinātnieku raksti publicēti angliski. Mūsu studentiem jānodarbojas ar tulkošanu turp un atpakaļ, lai varētu kļūt par tiešām starptautiski atzītiem zinātniekiem un jātērē tam ievērojams laiks vai līdzekļi.
Un kā izskaidrot, kādēļ Latvijā par labāko augstskolu tomēr uzskata Rīgas Ekonomikas Augstskolu, kurā apmācību valoda izņēmuma kārtā ir angļu valoda? Iemesls, ka tad Daugavpilī vairums mācību programmu būs tikai krievu valodā, manuprāt, nav arguments. Ja Daugavpilī dzīvotu kaut vai daži simti aktīvu studentu no Krievijas, mēs atkal būtu no tā ieguvēji, jo pēc tam viņi kā mūsu ekonomikas aģenti jau strādātu visās kaimiņvalstīs.
Valoda jāstiprina tā, lai pabeidzot vidusskolu, jaunieši visi runātu latviešu valodā. Augstākās izglītības valodai nav tādas nozīmes. Es ierosinu sākt ar visneaizsargātāko - doktorantūras līmeni. Pētījumu pieejamība svešvalodās palielinātu mūsu zinātnieku izredzes iesaistīties starptautiskos pētījumos, kuri vienīgie nākamajos periodos saņems Eiropas finansējumu. Tātad mēs runājam par zinātnes izdzīvošanu.

Man nav arī argumentu, kādēļ Latvijā nevarētu praktizēt mediķi, kuri neprot augstākajā līmenī valsts valodu, ja vien viņi nesniedz pakalpojumus plašam iedzīvotāju lokam. Privātprakse, kas būtu orientēta uz ārzemniekiem un nodarbinātu arī dažus vietējos darbiniekus, būtu vienīgi ieguvums mūsu ekonomikai un sabiedrībai.