Vakar svinējām vārda dienu. Ciemos braucām visi septiņi. Taču jau pēc nepilnām divām stundām mazais brālis kļuva kašķīgs. Var jau saprast - bērns pirmo mēnesi bērnudārzā, noguris no pārmaiņām un vēl lielais brālis pakacināja, stumjot prom no kopīgās rotaļāšanās. Diemžēl beigās puika jau raudāja skaļā balsī un prasījās mājās.
Pārējie bija visai omulīgi - lielajai meita draudzene, mazā meita izgulējusies ratos un gatava dzīvoties rokās vai blakus uz dīvāna. Vidējie bērni priecīgi spēlējas ar jubilāru - ceļ, būvē, rotaļājas. Pretīm viens, kurš noraudājes un kliedz, stumj visus prom.
Ja man būtu viens bērns, es nedomājot brauktu prom, bet šoreiz centos gan nomierināt, gan izklaidēt līdz sapratu - nekā nebūs. Viņam rīt atkal jāiet uz bērnudārzu, vajag spēku un omulību, lai izdzīvotu garo dienu prom no vecākiem. Ja būtu tuvāk mājām, aizsūtītu mājās vienu pašu ar vienu no vecākiem, bet šoreiz to fiziski nevaram - viens auto un esam vairāku desmitu kilometru attālumā no mājām. Tā nu taisījāmies un braucām vien prom visi.
Arī mājās visu vakaru puika pārvienotojās ar knupīti mutē un lika lego klučus, regulāri par kaut ko sabēdājās un paraudāja, bet mājas ārstē. Aizgāja gulēt kā parasti, nakts bija laba, un no rīta omulīgs puisis spiegdams no prieka devās uz bērnudārzu.
Reizēm nākas pakļaut pārējo vēlmes vienam. Jo tā ir pareizi. Tad nākamās dienas atkal ir baudāmas.
