Kad politiķi melo tā, ka vairs nav iespējams klusēt

Šodien biju pilnīgā šokā no tā, cik bezatbildīgi un absolūti melīgi politiķe - Ekonomikas ministre - var komentēt cilvēku bažas par apkures tarifu pieaugumu gāzei.

Citēju mazliet saīsināti no Latvijas radio ziņām - "Ja tas rēķins iepriekšējā gadā bija par to pašu pakalpojumu bija 100 eiro un tagad būs 200 eiro, tad no tiem papildus 100 eiro valsts segs 50 eiro no šī sadārdzinājuma"

Lai gan realitātē aprēķini un arī apstiprinātais valdības atbalsts sola samazinājumu virs pērnā gada tarifa.

Piemēram - ja pērn cilvēks apsildīja ēku ar gāzi un maksāja apmēram 100 eiro mēnesī par to, tad reālais tarifs par šo pakalpojumu bija 193 eiro. Šoruden pēc jaunā tarifa šis pats pakalpojums (apmēram 2530 kwh jeb aptuveni 240 m3 gāzes) maksās jau 366.6 eiro un valsts segs pusi no sadādzinājuma virs tarifa, kāds bija pērn (tas ir 366.6-193) jeb tikai 86.80 eiro. Tātad mājsaimniecībai jārēķinās pašai segt 100 eiro vietā apmēram 280 eiro - tas ir vismaz divas ar pusi reizes vairāk nekā maksāja pagājušā ziemā. Bez valsts atbalsta apkures izmaksas ar gāzi sadārdzinātos trīs ar pusi reizes salīdzinot ar to rēķinu, kāds tas bija vēl šoziem. Protams, pie nosacījuma, ja mēs tērējam tikpat kā iepriekšējā gadā.

Aprēķini mazliet noapaļoti, tomēr skaidrot, ka izmaksas pieaugs tikai divas reizes ir absolūti bezatbildīgi. "Pateicoties"  valdības pērnās sezonas atbalstam, vairums sabiedrības pat nenojauš, ka gāze jau maksā divas reizes dārgāk un no jūlija tās tarifs apkurei pieauga vēl par 89%.

Man ir tikai viens jautājums - vai Nacionālās apvienības izvirzītā ministre melo apzināti, vai nemaz nav sapratusi, kādu atbalstu valdībā apstiprinājuši šim rudenim?

/aprēķini ir aptuveni, jo nav ņemta vērā abonēšanas maksa 3 eiro un daži cipari aiz komata noapaļoti, taču kārtas starp izmaksu vienībām ir precīzas/.

Atkal jauns sākums

 Četrus mēnešus atpakaļ es iekāpu lidmašīnā, lai brauktu mācīties. Atstāju mājās piecus bērnus un vīru, aizraujošu darbu, studijas doktorantūrā un beidzot pēc gandrīz 30 gadiem izmantoju iespēju mācīties Amerikas Savienotajās valstīs. Jā, man bija 15 gadi, kad pirmo reizi saņēmu atbalstu studijām ASV - toreiz vidusskolā. Nedēļu pirms izlidošanas mani ielika slimnīcā ar A hepatītu un neizlaida no valsts. Toreiz manā vietā tika aizsūtīta cita meitene, bet man savu Amerikas sapni bija iespēja realizēt tagad - laikā, kad pasaule radikāli mainās un liekas, ka nekas vairs nebūs tā, kā bijis iepriekš.

Kad sapulcē pirms ceļojuma Rīgas Biznesa skolas direktors Jānis Grēviņš mums teica, lai neplānojot neko pēc ASV, jo ļoti daudzi maina dzīvi, es tikai smējos.

Taču iespēja pabūt vienai pašai ar sevi vairāku mēnešu garumā lika pārdomāt ļoti daudz ko.

Šodien es kāpju lidmašīnā, lai dotos mājās ar ļoti atšķirīgu skatījumu uz atsevišķām lietām.

Ak jā, studijas pabeigtas pietiekami labi. Sekmes būs A un B, kas ir no 8 līdz 10.

Vienlaikus esmu atvadījusies no sapņa nomest dažus liekos kilogramus un līdz ar to atbraucot šķiršos no saglabātās vienu izmēru mazākās garderobes. Ja četrus mēnešus sportojot vairākas reizes nedēļā nekas nemainās, nāksies vien pieņemt, ka vilciens aizgājis un figūru ar nosaukumu "kā pēc trešā bērna" man vairs nav iespējams atgūt.

Arī mana karjera mainīsies un būs jāatsakās vēl no dažiem projektiem, lai beidzot justos kaut nedaudz laimīga nevis visu laiku kā galīga "lūzere" un pārgurusi no tā, ka man nekas nesanāk. Naivās cerības, kā tagad ASV es tikai strādāšu un atgūšu iekavēto, beigušās. Man ir jau četrdesmit četri gadi un darba spējas vairs nav tādas kā bija 18 gados. Vienlaikus - gribu biežāk just gandarījumu par padarīto, tādēļ darīšu mazāk lietu, bet centīšos tās ātrāk novest līdz galam.

Šo man jau vairākus gadus ieteica mana doktorantūras pētījuma zinātniskā vadītāja, taču man vajadzēja laiku un vairākus neveiksmīgus mēģinājumus, lai to saprastu. Cerams, tagad būšu to spējīga ne tikai apzināties, bet arī izdarīt. Pirmo atlūgumu jau nosūtīju elektroniski parakstītu.

Studiju iespaidi mācību vienpadsmitajā nedēļā.

Pagājušās brīvdienās aizdevos arī līdz šopinga centram. Universitāte reizi mēnesī noorganizē autobusu, lai aizbrauktu uz zīmolu izpārdošanu veikalu, kurš atrodas pusstundas braucienā no mūsu ikdienas atrašanās vietas.

Tomēr lielāko laiku esmu pavadījusi kodējot - risinot programmēšanas uzdevumus un mēģinot atrast kļūdas kodā. Šodien saskaitīju, ka tikai vienā no priekšmetiem šobrīd kods jau ir 212 rindiņas (kopā ar atstarpēm komentāriem). Neko daudz interesantu par to izstāstīt nevaru - vienkārši turpinu iet uz konsultācijām un rakstīt rindiņas, meklēt īstās komandas un skatīties, kā lēnām kaut kas sanāk.

Padalīties gan gribēju ar kaut ko pilnīgi citu. Lasāmā publikācija uz 14.04 ir publicēta tikai šī gada marta sākumā un diskutēta konferencē, uz kuru bija mūsu pasniedzēja. Dati apkopoti 2022.gada sākumā. Šis man liekas lieliski - strādāt ar jaunākajiem pētījumiem, kādi šobrīd pieejami. Taču vienlaikus nākas pieņemt, ka semestra sākumā daļa no kursa nodarbību/uzdevumu plāna ir "tiks precizēts vēlāk". 

Datoru pedagoģijas kursā (Computing Education) pasniedzēja gandrīz pusi no materiāliem pievienojusi kursa programmai vadoties pēc grupas interesēm un iepriekšējām zināšanām. Mēs jau divreiz esam rakstījuši īsu pārspriedumu (5 minūšu darbiņš) ar tēmām, kas mums liekas interesantas un ko varētu vēlēties apgūt vēl.

Es ik pa brīdim domāju, cik daudzos no kursiem šādi varētu rīkoties Latvijā? Vai nebūtu tā, ka visam jau jābūt mācību programmā, literatūras sarakstam skaidram utt? Šeit ir itin normāli, ka uzdotais materiāls parādās divas darba dienas pirms tev tam ir jābūt izlasītam. Tādēļ šobrīd kalendārā ir rezervētas vairākas stundas materiālu apguvei iepriekšējā dienā pirms šī priekšmeta nodarbības. Līdzīgi daram arī citos kursos - iknedēļas kalendārā ir konkrētas 3-4 stundas (jā, ar vienu divām šeit cauri netieku), kuras ieplānotas ik nedēļu mācību vielas apguvei un mājas darbu sagatavošanai.

Pierakstīju sev šo jautājumu nākotnei - kad/ja lasīšu kursus Latvijā. Man liekas, ka jābūt iespējai aprakstīt apgūstamos uzdevumus vai vielu, bet konkrētos materiālus pielāgot ik gadu.

Par bailēm un sevis iepazīšanu "izkāpjot no ikdienas"

 Šobrīd daudzu sajūtās domas par bailēm ir visai ierasts temats, taču manas piezīmes par bailēm uz papīra lapas stāv vēl no "pirms tas viss sākās".  Jo tad, kad viss sākās, tad bailes atrāva vaļā visas "lādes" un izmisums mijās ar nenoteiktību vēl vairāk. Kad sapratu, ka piedevām man nav ne mazākās nojausmas, kas mani sagaida atgriežoties no mācībām uz Latvija (lasi - kā es pabarošu bērnus), bailes un stresu uzrāva kosmosā.  Dažreiz naktīs gulēju tikai 2 stundas. Vairāk nenāca miegs. Viedais pulkstenis regulāri mērot stresa līmeni rādīja 75-85 no 100. Trakākais, ka vairumā gadījumu man pat nojausmas īsti nav, kas ir tas, uz ko manas smadzenes noreaģējušas. Esmu gadiem mācījusies savākties un darboties dažādos apstākļos, ignorējot sajūtas. Jo "vajag". Tagad arī eju un daru.

Esmu paspējusi gan raudāt, gan dzert vīnu (pēc tam sasodīti sāp galva un labāk nemaz nepaliek), gan tomēr paņemt sev vajadzīgo pauzi un brīvlaika nedēļā izstaigāties pa Ņujorku līdz beidzot atkal esmu pie savām piezīmēm par bailēm, bet nu jau spējīga ar tām dalīties arī publiski.

Vai jūs zināt, ka jūs baidāties? Es laikam nezināju. Man likās (nez kādēļ?), ka lai nu kas, bet es neesmu bailīga. Esmu visai drosmīga, pat pārgalvīga. Man taču patīk viss jaunais, neierastais un esmu gatava piedzīvojumiem. Tiešām?

Izskatās, ka nonākot jaunajos apstākļos bailes no nezināmā atmodās visdažādākajos veidos - nepārliecība par sevi sit pa smadzenēm un attiecīgi ietekmēja darba spējas visai pamatīgi.

No kā man bail? Gribētos zināt precīzāk, taču pieķēru sevi pie dažādām lietām.

• Bailes kļūdīties, paralizējošas, neizlēmības pilnas.
• Bail, ka nesanāks, tāpēc nemaz neķeros klāt.
• Bail, ka nesapratīšu, ko ar to visu iesākt, un tādēļ pat netuvoties kafejnīcas letei, kurā vēl neesmu bijusi.
• Bail pateikt, ka man tā arī nav sanācis uzinstalēt vajadzīgo programmas papildinājumu, lai vispār strādātu ar datiem nodarbībā.
• Bailes, ka būs grūti uzdoto izpildīt.

Patiesībā izrādās, ka es sevi nemaz nepazīstu.

Kurā brīdī meitene, kas allaž gribējusi kaut ko darīt labāk, citādāk, ideālāk ir pārvērtusies par teju sastingušu figūru, kas pārvietojas tikai iestaigātajās taciņās? Bailes paralizē. Man pat kauns atzīties, ka neesmu nemaz aizbraukusi daždesmit kilometru attālumā esošajam pasaules brīnumam - Niagāras ūdenskritumam. Man bail apmaldīties, bet iepriekš kopā ar citiem nebraucu, jo bija bail netikt galā ar uzdoto, tāpēc mājās mēģināju mācīties.

Lai ieietu jaunā/neapmeklētā kafejnīcā, es sagaidu, kad turp dodas kāds no maniem kursabiedriem. Jo man bail, ka nemācēšu saprast, kas tur piedāvājumā un kā no tā izvēlēties un samaksāt.

Taču visvairāk man bail paliek tad, kad nesanāk. Mācīties programmēt bez kļūdām nav iespējams, taču mani vienkārši paralizē doma, ka atkal jāraksta kods, kurš nestrādā un man pat nav skaidrs, kā datus sakārtot tā, lai viņus vispār varētu apstrādāt ar man piedāvātajām komandām. Un nedēļu pēc nedēļas kļūst bail aizvien vairāk un vairāk.

Dažas lietas tomēr esmu pānākusi šajos divos ar astīti mēnešos:

• es regulāri eju uz sporta nodarbībām (vidēji 8-10 stundas nedēļā pavadu ejot un treniņos). Sporta zāle ir 25 minūšu gājienā no dzīvesvietas.. to skaitu klāt. Tas ir apmēram 3x vairāk kā iepriekšējā ziemā.
• es arī otrās lekcijas beigās vēl saprotu, ko jaunu stāsta pasniedzējs (iepriekš apmēram pēc pusstundas smadzenes slēdzās ārā un bija sajūta, ka jāiet gulēt un es vairs neko nesaprotu no teiktā).
• es vairs neguļu diendusu ikreiz atnākot pēc programmēšanas lekcijas vai divu stundu lasīšanas, jo "galva" vairāk nevelk. Organisms pamazām pierod arī pie šīs slodzes
• es reizēm spēju nogulēt normālu nakti 7 stundu garumā.

Man vēl arvien stāv sarakstiņš ar "bail" projektiem, bet nācies sev atzīt vienu - dzīve pēc atgriešanās būs jāmaina. Man vairs nav 18 gadu un 12 stundas dienā pastrādāt es nemaz nespēju. Tie nebija bērni vai ģimene, kas "traucē" būt produktīvai. Manī vienkārši vairs nav tik daudz enerģijas. Arī D vitamīna dubultdeva tur nelīdzēs. Tas nozīmē, ka no kaut kā būs jāatsakās. Man vēl ir septiņas nedēļas pārdomām, kas tieši tas būs.

Pirmā nedēļa studentes lomā

Paskrējusi pirmā mācību nedēļa Amerikā. Nolēmu pierakstīt savus spilgtākos iespaidus.  Gan tādēļ, ka daudzi no jums jautā, kā tad ir? Gan sev pašai piemiņai.

Ievadam - mācos piecus mācību priekšmetus. No tiem viens attālināti, pārējiem četriem ir lekcijas.

Otrdien vienā no priekšmetiem uz ceturtdienu pasniedzēja uzdod izlasīt 2 grāmatas nodaļas. Izrādās mazliet vairāk kā 55 lappuses. Sākotnēji ieplānoju kalendārā tam divas stundas un priecājos, ka būs vēl laiks arī pasportot.

Trešdienas rītā sāku lasīt. Pēc stundas saprotu, ka esmu izlasījusi tieši 10 lappuses. Mjā. Izrādās, es lasu sasodīti lēni. Labi, ka man rīts sākas jau septiņos. Līdz vakaram esmu paspējusi izlasīt visu prasīto, apmeklēt abas klātienes lekcijas un pat aiziet pasportot. Un tad pieķeros priekšmetam, kurš ir attālināti. Darba uzdevums aprakstīts uz 3 lapām. Esmu ieplānojusi noskatīties prasītos video un turpināt lasīt darba uzdevumus. Apmēram otrās lapas vidū parādās uzdevumi, kurus izrādās jāiesniedz jau līdz trešdienas pusnaktij.  Ir jau deviņi vakarā. 

Darbus iesniedzu laikā, bet gulēt aizgāju ap 23.30. Nākamnedēļ plānoju ātrāk izlasīt visu uzdoto nevis tikai pirmo lapu. 

Valdības darbs pavasarī vs tagad.

 Jau pirms pāris nedēļām es Twitter rakstīju, ka mani pārņem sajūta, ka šī ir cita valdība nekā tā, kas darbojās pavasarī.

Pēc haosa šajās dienās ar preču ierobežošanu un citiem lēmumiem, gribu piedāvāt savu ekonomikas pētnieces viedokli uz pēdējo dienu lēmumiem. Kopš 1998.gada periodiski esmu vērtējusi dažādu valdības lēmumu ietekmi uz ekonomiku un šoreiz mani pārņem bažas par izvēlēto statēģiju.

Vai atceraties pavasarī, kā mēs visi šūmējāmies, kad policija sodīja trīs jaunus vīriešus, kas kopā spēlēja strītbolu svaigā gaisā? Un kā sašutām par 9.maija cilvēku masveida pulcēšanos. Redzējām un brīnījāmies - inficēšanās uzliesmojuma nebija. Vai šobrīd jūs esat novērojuši, ka valdība pieņemtos lēmumus kontrolētu ar kaut pusi no tās degsmes, kāda bija pavasarī?

Ik pēc dažām nedēļām, bet reizēm pat divas reizes nedēļā tiek ieviesti jauni ierobežojumi. Nezinu, kā citi, taču es esmu zaudējusi spēju izsekot visiem jaunumiem. Ir nogurums visu laiku skatīties - vai uz mani kaut kas attiecas? Jo daudzreiz ierobežojumi ir nebūtiskas izmaiņas. Mani interesē vairs tikai, vai bērniem viss labi un kā varam samazināt slodzi uz mediķiem.

Es jau gadiem strādāju no mājām, tāpēc kārtējo reizi saprotot, ka kāds no bērniem, ir kontaktpersona vai tādu esam satikuši, cenšamies izolēties mājās. Mēs varam nodrošināt arī ierīces un turpināt apmācību no mājām, mazākā burbulī, ja ir pietiekams atbalsts no skolas e-apmācībai, tajā skaitā reālas tiešsaistes stundas. Nespēju saprast, kāpēc tomēr nesadalīja bērnus pēc vajadzības - tiem, kam vajag, ir klātiene. Pārējos mudinātu mācīties no mājām. Kad piedāvāju šo savā skolā, atbilde neliecināja, ka skola šo gatava ņemt vērā. Jā, varat pāriet uz mājas apmācību, bet tad minimālas tiešsaistes stundas. Tā nu turpinājām iet uz skolu, līdz viens no bērniem atkal kļuva par kontaktpersonu. Tagad tāpat sēžam mājās, bet nu daudzas no stundām ir tiešsaistē un bērni var sekot līdzi notiekošajam un mācīties paši.

Taču lielākais samulsums man ir par inovatīvo risinājumu samazināt veikalu apmeklējumu, ierobežojot pārdodamo produktu klāstu.

Ko mēs redzam Eiropā? Cilvēku rindas pie veikaliem, jo ir ierobežots apmeklētāju skaits veikalos un tas tiek kontrolēts. Kā iespējams, ka piektdienas vakarā veikali pārbāzti, ja ir noteikti ierobežojumi cilvēku skaitam veikalā? Jūs spējat to saprast? Es nē.

Kāpēc mēs ieviešam jaunus ierobežojumus, kad netiek ieviesti iesošie? Kam tas ir izdevīgi? Kurš mēģina pierādīt, ka šobrīd būs kaut kāda kontrolētā ekonomika - šo drīkst un to nedrīst? 

Kāpēc iekšlietu sistēmas neizdarības dēļ publiski lamā veselības ministri? Ja iedzīvotāji ierobežojumus ievērotu līdzīgi kā pavasarī, mums būtu līdzīgi maza vīrusa izplatība. Nestrādā ieviešana nevis nepareizi pasākumi. 

Tā vietā, lai ierobežotu VISOS veikalos cilvēku skaitu un to mērķtiecīgi kontrolētu, mēģina sarakstīt preces, kuras būs vai nebūs pieejamas. Inovatīvi, bet tā kā par šādu risinājumu neviens iepriekš nebija domājis, tad tagad steigā rodas kļūdas.

Varbūt tomēr mēģināt panākt līdz šim noteikto? Tātad, ja veikalā ierodās četru personu ģimene, tad nevienam citam uz 60 kvadrātmetriem vairāk nav iespējams tur ieiet. Un viss. Veikali ļoti ātri sapratīs, cik ekonomiski tas ir neizdevīgi un apkārtējie šķībi skatīsies, ja kāds ies ar ģimeni pastaigāties pa veikalu. Taču jāatceras, ka blakus dzīvo arī vientuļie vecāki ar maziem bērniem, kuri nemaz likumīgi nevar atstāt bērnus bez uzraudzības, un pēc darba dodas uz bērnudārzu, izņem bērnus un tikai tad dodas uz veikalu. Pārējie stāv ārā un gaida rindā - ik pa diviem metriem. Un viss. Un beidzam šķirot preču kategorijas. Ja ir konkrēti veikali, ko atzīst par nesvarīgiem, labi. Būs nesvarīgie veikali. Bet beidziet ieviest jaunus, grūti nosakāmus, pamatojumus un saprotamus ierobežojumus un strādājiet, lai darbojas esošie, par kuriem esat lēmuši.

Strādājot ar bērniem no mājām

Darba devējs man radis iespēju darba pienākumus daļēji veikt mājās. Tas nozīmē, ka reizēm darbu varu ieplānot vēlos vakaros vai naktīs, kad mājās ir klusums, jo dienā atkal jau bijuši neatliekami ar darbu nesaistīti pienākumi.
Te mazliet ieskats par to, cik viegli to reizēm izdarīt.

svētdienas vakars

21.15 mazā trīsgadīgā meita - Mammu, kad jūs ar tēti aiziesiet gulēt, es aiziešu pačurāt uz podiņa un nākšu gulēt pie jums.

Apsēžos pie datora un mēģinu rakstīt.. Kabineta durvis ir tieši pusceļā starp meiteņu guļamistabu un mūsējo. Vīrs aizgājis gulēt, jo zin, ka TV man traucē strādāt.

23.40 mazā kliedz, jo rādās slikti sapnīši. Pasēžu pie gultas un turu rociņu, lai māsa skolniece varētu gulēt. Rīt ir skolas diena.

00.30 mazā māsa dodas uz WC. Vairs nekliedz, tikai aizstaigā uz wc, nopēta, ka es vēl neguļu un atgriežas savā gultā. Mēģinu turpināt strādāt.

01:20 atkal skan dip dap mazie solīši. Aizvedu atpakaļ līdz gultai, paturu rociņu.

02.30 atkal atnākusi. Ieraugot mani pie datora, sāk raudāt. Aizvedu atpakaļ gulēt pašas gultā.

3.00 manas rezerves baterijas ir beigušās, dodos pie miera.

3.20 ierodas mazā meita un ieraušas gultā tēta pusē. Jo viņš parasti gulētājus pat nepamana. Beidzot varam gulēt.

7.00 mostamies ar pārliecību, ka bērni dosies uz bērnudārzu un tad es pastrādāšu un vēl pagulēšu.

7.20 Zaņuks, kaut naktī gulējis blakus klusu un mierīgi, nu jau minūtes desmit klepo tā, ka atmetu cerības viņu vest uz bērnudārzu.

7.40 ārplānoju visus darbus un mēģināšu strādāt pusdienslaikā.

Epiloga vietā - meita bērnudārzā atgriezās pēc 3 nedēļām, kad tapa šis ieraksts, un man tā arī nav izdevies atrast aukli.