Mazā meita mācās mūzikas skolā pirmajā klasē un arī parastajā skolā pirmajā klasē. Meitēnam grūti, jo pilni septiņi palika tikai oktobrī. Tomēr cerējām, ka tāpat kā lielā māsa un brālis tiks galā un apvienos abas skolas.
Uz pavasari sekmes kļuva pavisam šaubīgas un nācās braukt runāties ar solfedžo skolotāju, jo mācību piederumi regulāri noklīst, uz stundu nav gatavojusies, darboties negrib un saka, ka neko nesaprot.
Beidzot kādu dienu sarunā atskan: "Mammu, ja es nenokārtošu gala pārbaudījumu solfedžo, vai mani atstās uz otru gadu mūzikas skolā?"
Paskaidroju, ka meitai tad nāksies šķirties no mūzikas skolas un atpakaļ iespējams mācīties budžetā vairs nevarēs tikt. Meita saskumst. Beidzot man ir iespēja jautāt, kādēļ viņa grib palikt uz otru gadu, un saņemu atbildi - "Jo tad es varēšu mācīties ar K. vienā klasē".
Izrādās, tāds ir viņas plāns. Meitas labākā draudzene K. ir pusgadu jaunāka un tādēļ mūzikas skolā sāks mācīties tikai nākamgad.
Mācību gads man par lielu prieku tika pabeigts labi. Cerams, ka nākamgad jau mums visiem ies vieglāk.
