Šodien beidzot nopubliskoju pirmo soli savā mazā biznesa tālai virzībai. Izveidoju aptaujas anketu un nosūtīju visiem draugiem, kā arī palūdzu pazīstamās mammas padalīties ar savu skatījumu.
Kādu brīdi anketa būs pieejama šeit:
Take our Online Survey
Sajūtas varen jocīgas. Stundas laikā diezgan daudz atsauksmu, rekomendāciju un ieteikumu .. pāris desmiti uzreiz. Internets ir viena interesanta padarīšana.
Un tiem, kas vēlas veidot aptaujas bez maksas, iesaku izvēlēto lapu - tiešām bija salīdzinoši ātri, ērti un saprotami angliski runājošiem. Pie tam nekādu samaksu vēl arvien neprasa. Patīkami.
sestdiena, 2011. gada 12. februāris
otrdiena, 2011. gada 8. februāris
Sāku domāt par pensiju
Dažas dienas atpakaļ radio atkal sadzirdēju diskusiju par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu un sapratu.. hej, man tak vēl 30 gadi līdz pensijai. Vismaz...30. Tas ir tieši divas reizes vairāk nekā es jau esmu pavadījusi pieaugušas personas statusā. Iepriekšējos gados esmu paspējusi : iegūt izglītību bakalauru un vēl maģistra līmenī, atrast otru pusi un salaulāties, iznēsāt un piedzemdēt trīs bērnus, kā arī pa vidu visam iekārtot dzīves vietu, nopirkt auto un lauku māju.
Ja tā padomā.... man ir viss, ko gribēju sasniegt, kad tikko pabeidzu skolu, bet vēl divreiz vairāk laika. Vai to drīkst izniekot? Nekādā gadījumā .. tādēļ ar steigu sāku sapņot par to, ko vēl gribu izdarīt līdz pensijai. Ja neskaita to, ka jāiekrāj kāds grasis vecumdienām.
Firmu jau nodibināju, tagad tikai jāiekustina. Pa nākamajiem 30 gadiem es vēl veselu revolūciju varu sarīkot. Bet pagaidām revolucionāri uzvedās mani jaunieši.
Ja tā padomā.... man ir viss, ko gribēju sasniegt, kad tikko pabeidzu skolu, bet vēl divreiz vairāk laika. Vai to drīkst izniekot? Nekādā gadījumā .. tādēļ ar steigu sāku sapņot par to, ko vēl gribu izdarīt līdz pensijai. Ja neskaita to, ka jāiekrāj kāds grasis vecumdienām.
Firmu jau nodibināju, tagad tikai jāiekustina. Pa nākamajiem 30 gadiem es vēl veselu revolūciju varu sarīkot. Bet pagaidām revolucionāri uzvedās mani jaunieši.
pirmdiena, 2011. gada 7. februāris
Kad bērni kļūst par apgrūtinājumu
Sestdienas vakaru pavadīju burvīgā sabiedrībā, JCI prezidenta inaugurācijas ballē. Bijām veiksmīgi atstājuši bērnus auklītei un vakars piederēja tikai mums diviem. Es bez bērniem un vīrs bez bērniem, kāda jauka kombinācija.
Padejojām un papļāpājām. Līdz kādā sarunā ieminējos, ka mums ir trīs bērni. "Izsaku līdzjūtību", atskanēja no sarunu biedra. Nez kādēļ man atbilde radās uzreiz un nekavējoties: "Šajā sakarā es pieņemu tikai apsveikumus".
Saruna veikli aizvirzījās uz to, ka, protams, viņš bija domājis mani apsveikt, bet es sajutos labi. Man tiešām patīk, ka mani bērni man ir. Grūti ir tad, kad nāk miegs vai visi slimo, bet visādi citādi .. viņi taču ir burvīgi, vai ne?
Padejojām un papļāpājām. Līdz kādā sarunā ieminējos, ka mums ir trīs bērni. "Izsaku līdzjūtību", atskanēja no sarunu biedra. Nez kādēļ man atbilde radās uzreiz un nekavējoties: "Šajā sakarā es pieņemu tikai apsveikumus".
Saruna veikli aizvirzījās uz to, ka, protams, viņš bija domājis mani apsveikt, bet es sajutos labi. Man tiešām patīk, ka mani bērni man ir. Grūti ir tad, kad nāk miegs vai visi slimo, bet visādi citādi .. viņi taču ir burvīgi, vai ne?
Abonēt:
Ziņas (Atom)