Par pieklājīgu atalgojumu...

Kā nagla uz galvas šonedēļ bija demogrāfa Ilmāra Meža komentārs Dienas biznesā, ka lielākā daļa pasaules iedzīvotāju būtu laimīgi būt Latvijas nabadzīvo iedzīvotāju vietā. Rakstu var izlasīt arī internetā.
Vēlamies, lai jau šodien mūsu dzīves līmenis būtu tāds, kā visbagātākajās valstīs, kuras savu turību veidojušas nepārtraukti kopš 2. pasaules kara beigām.
Tomēr atalgojums Latvijā ir zems. Uz jautājumu: kad Latvijā maksās tādas algas kā Rietumeiropā,  nāksies atbildēt: vismaz ne tuvākajā desmitgadē.
Šeit vietā piemērs no ikdienas dzīves un izvēlēm - mamma bērna auklei var samaksāt tikai tik, cik saņem pati plus iztērē ceļam un ēšanai ārpus mājas. Ja izdevumi sanāks pārāk lieli, mamma pati paliks mājās un nestrādās. Līdzīgi tas ir arī citur ekonomikā - ja es kā uzņēmēja varu nopelnīt tik daudz, lai veidotos peļņa un darba alga darbiniekam, tad es izvēlos algot darbinieku. Ja man par algošanu būs vēl jāpiemaksā, to ilgstoši nav iespējams izdarīt. Tādēļ visu uzņēmumu komandu mērķis ir rast veidus, kā palielināt ieņēmumus uz katru darbinieku.
Turpmākos gadus vispirms uzņēmēji meklēs atrast veidu, kā uzlabot atalgojumu tiem, kas var nopelnīt vairāk (ar izglītību, ar iemaņām un spējām), tas arī ļaus vairāk no viņu maciņa atlicināt pārējiem mazāk kvalificētajiem. Te vietā diskusija par vistu un olu. Kurš būs pirmais? Atgiežoties pie iepriekšējā piemēra - ja auklītes vēlēsies saņemt vairāk kā mamma var samaksāt, tad auklītei darba nebūs. Toties, ja mamma spēs nopelnīt vairāk - viņa varēs samaksāt auklītei lielāku atalgojumu. Tāpat kā varēs atļauties vairāk samaksāt (vai vispār sākt maksāt) frizierim, par kosmētikas līdzekļiem vai pārtiku. Ražošana un eksportspējīgie uzņēmumi būs tie, kas pirmie radīs algu pieaugumu, tikai pēc tam šis pieaugums atspoguļosies pārējo iedzīvotāju labklājībā.
Tomēr pastāv minimums, bez kura mūsu klimata apstākļos nevaram iztikt. Šis minimums ir ievērojami lielāks kā Āfrikā vai daudzās citās nabadzīgās valstīs - tur visu cauru gadu ir silti un var staigāt arī bez apaviem, mājoklis var būt dēļu būdiņa, bet pārtiku var atrast dabā visu cauru gadu. Šādas paradīzes pie mums nav un nevar būt.  Tikai tāpēc, ka mums vairāk vajag, mums neviens vairāk nemaksās. Par līdzīgu darbu starptautiskā konkurencē maksās līdzīgi gan mums, gan dienvidniekam, tādēļ ziemeļniekiem jāstrādā daudz gudrāk un vairāk nekā dienvidniekiem. Itālijā no viena lauka var novākt pat trīs ražas gadā, bet Latvijā reti kur var iegūt divas.
Ja šodien aprēķina visus ieņēmumus, ko mēs iegūstam no kokmateriālu eksporta - summa ir mazāka nekā mūsu pensiju izmaksas. Vairāk cirst mēs no meža īsti nevaram, tātad jāmeklē veidi, kā no šīs koksnes radīt lielākus ieņēmumus.

Tomēr es aicinātu pēlējus un vainotājus izvērtēt ne tikai skaitļus, bet arī reālo dzīves līmeni.
Vai dzīves līmenis izmērāms apģērbu skaitā vai kvalitātē? Vai tad, ja paši pārvelkam krēslu ar jaunu audumu nevis nopērkam jaunu mēbeli, tiešām kļūstam daudz nabadzīgāki? Krēsls taču mums  ir! Tikai tam iztērēti vien 4 nevis 50 lati. Problēma ir tad, ja mums tiešām nekā nav - tā tas bija paaudzei, kura dzīvoja pēc kara. Šobrīd vēl arvien varam efektīvāk izmantot savu mantojumu - zemi, mežus, mājokļus un zināšanas, lai dzīvotu labāk.

Mana pieredze ar jaunajiem biroja krēsliem ir diezgan skumja - tie kalpo vien 2-5 gadus, tad tos jāizmet, bet vecie koka krēsli pēc nokrāsošanas un pārvilkšanas kalpo vēl desmitgadi.
Tomēr katram uzņēmējam rosinu domāt katru nedēļu par to, ko vēl iespējams darīt, lai katram darbiniekam varētu maksāt labāku atalgojumu.
P.S. Šo ierakstu mani mudināja rakstīt dokuments, kurš šonedēļ nonācis no ierēdņu galdiem līdz ministra kabinetam - eksporta veicināšanas un investīciju piesaistes stratēģija līdz 2020. gadam. Ceru, ka līdzko to publicēsim, saņemsim priekšlikumus un interesi no uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Jo tieši ar šīm aktivitātēm varam pietuvināt mūsu ieņēmumus pieklājīgam atalgojumam visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Reemigrācijas iespēju robeža

Grasījos rakstīt par pagājušo nedēļu un enerģētikas izaicinājumiem līdz ieraudzīju elektroniskajā pastkastē sava partijas biedra vēstuli. Par enerģētiku labi uzrakstīts arī Reiņa Āboltiņa rakstā, bet šodien par reemigrācijas plānu:
"Labdien! Es nupat internetā izlasīju ka Jūs piedalīsieties reemigrācijas pasākumu izstrādē. Kad stājos RP, viens no iemesliem iestāties, man bija manu bērnu atgriešana mājās no Anglijas". Tālākais izklāsts atklāj privāto traģēdiju, kura pazīstama teju katrai Latvijas ģimenei. Bērni aizbraukuši un mazbērns arī; atpakaļ ceļu īsti neredz.

Vairāk kā 200 000 cilvēki aizbraukuši no Latvijas. Viņi un viņu radinieki ar cerībām skatās uz mūsu ministrijas pieteikto iniciatīvu - reemgrācijas plānu.
Tomēr jo vairāk iedziļinos valsts līmeņa ekonomikas izaicinājumos, jo smagāk solīt debesmannu. Kā var nesolīt? Atceroties šo slaveno Repšes teicienu, tomēr gribas rast zināmu realitātes devu, tādēļ šodienas blogs veltīts skaitļiem un iespējām ekonomikā un attiecīgi reemigrācijā.
Laikā starp 2008. un 2009. gadu Latvijas ekonomikā pazuda 230 000 darba vietas (statistikas dati par darba ņēmēju skaitu ar ienākumiem). Jāatceras, ka jau pirms "treknajiem gadiem" Latviju labākas dzīves meklējumos bija pametuši vairāki desmiti tūkstoši iedzīvotāju. To es zinu labi, jo mani vecāki kopš 2001. gada nedzīvo Latvijā.
Šie simti tūkstoši darba vietu pievienojās tām, kuras "pazuda nekurienē" ekonomikas transformācijās kopš 1989. gada. Daļa no darba vietām atjaunosies, kamēr daļa vairs nekad, daļa ir šobrīd ir ēnu ekonomikas sastāvdaļa. Leiputrija, kad jebkuram būvniecības strādniekam maksā 1000 latus, bet jumiķim daudzus tūkstošus latu mēnesī, ir beigusies. Sarunas ar metālapstrādes nozares asociāciju atklāj - pirms krīzes nozarē strādāja 29 tūkstoši darbinieku, šobrīd izlaide jau pārsniegusi iepriekšējo līmeni, taču nodarbinām tikai 24 tūkstošus strādājošo. Šīs 5000 darba vietas bija iespējams samazināt, uzlabojot ražīgumu. Būs jārada jaunas. Tie būs apmēram 50 līdz 100 jauni vidēja lieluma metālapstrādes uzņēmumi. Par to, ko darām un darīsim, lai šādi uzņēmumi rastos, šodien nerakstīšu.

Tikmēr vēl daļa no darba vietām šobrīd piedāvā algu, par kādu mūsu iedzīvotāji nav gatavi strādāt ilgstoši, jo viņu prasību līmenis pret dzīvi ir ievērojami augstāks. Šajā kontekstā daži no statistikas datiem ir kliedzoši. Mūsu darbinieki apstrādes rūpniecībā saražo 28.8% no Eiropas Savienības vidējā produkcijas apjoma. Salīdzinot ar Vāciju atšķirība ir teju 6 reizes: tikpat, cik atalgojuma atšķirība. Vai tiešām neprotam strādāt? Vai tiešām padomju mantojums mūs tik ļoti sabojājis? Piemēri no biznesa vides liecina, ka mums ir iespējas, ja ieguldām līdzekļus pareizi. Tomēr uzlabojumi būs soli pa solim. Pie tam, ja uzņēmums nespēs atrast labu eksporta menedžeri, tad nevarēs nodarbināt arī vairākus desmitus strādnieku ražošanā.
Tāpat apzinos, ka ne jau visās nozarēs mums ir ražīguma atšķirības. Friziera ražību nav iespējams palielināt. Frizieris vienlaicīgi var griezt matus tikai vienam klientam. Frizieri var vienīgi celt cenas. Tādēļ rūpīgi jāskatās, kuras tad ir nozares, kurās varam palielināt ražību. Pirmkārt, tā ir apstrādes rūpniecība. Valstis, kuras veiksmīgi ilgstoši attīstījušās ir spējušas attīstīt jaunas ražošanas jaudas tieši rūpniecībā. Pakalpojumu attīstība tik strauja nav iespējama, jo to sniegšanai nepieciešams daudz vairāk zināšanu un uzkrātās pieredzes. Ir vieglāk nopirkt jaunu vācu ražošanas iekārtu un konkurēt ar to, ka mums ir zemākas algas nekā Zviedrijā, daudz grūtāk ir konsultēt jaunu tehnoloģiju ieviešanā vai radīt lielas IT sistēmas, kuras izstrādā pāris tūkstoši programmētāju.
Raksts par ekonomikas izaugsmes brīnumu.

Uzņēmējdarbības labirinti ir sarežģīti. Pērn Latvijā no jauna radītas 30 tūkstoši darba vietas. Ja līdzīgi turpināsim attīstīties, emigrējušos atpakaļ varēsim uzņemt septiņu gadu laikā. Taču skaidrs, ka daļu vakanču aizpildīs arī Latvijas šībrīža iedzīvotāji, līdz ar to vismaz 10 gadi paies līdz atkal radīsim to pašu darba vietu skaitu, kas bija pirms krīzes.

Emigrācijas plāna galvenais izaicinājums ir nesolīt neiespējamo.

Ja šobrīd kopā ar darba devējiem varam piedāvāt saprātīgi apmaksātas darba vietas vietas vien dažām specialitātēm, tad sāksim ar tām. Ja aizpildīsim tās vakances, kurās šobrīd rodas eksportspējīgie produkti (programmētāji, eksporta menedžeri vai augstas kvalifikācijas metinātāji) radīsies arī pieprasījums pēc zemākas kvalifikācijas darbiniekiem, gan būs iespējams palielināt algas uz iekšējo pieprasījumu vērstajām profesijām (pārdevēji, frizieri vai sētnieki).

Reizēm gribētos burvju nūjiņu, ar kuru atrisināt visas problēmas, bet tādas nav. Jāsoļo pamazām un jāpalīdz ar to, ko varam. Svarīgākais - šajā plānā varētu iesaistīties ikviens - bērniem palīdzēt iejusties skolā, pieņemt jauniegūtus ģimenes locekļus (ne visi mūsu tautieši ārzemēs apprecās ar Latvijas iedzīvotājiem), izīrēt tukšo dzīvokli kādam, kurš atbraucis uz Jūsu pilsētu strādāt nevis turēt tukšu. Arī tas būs solis reemigrācijas plāna realizācijai. Tad varam cerēt, ka piepildīsies labākie no piemēriem pasaulē un atgriezīsies mājās katrs ceturtais no mūsu aizbraukušajiem tautiešiem.