Par šo tēmu rakstu jau ne pirmo reizi, bet šoreiz pārpublicēja arī delfi.lv.
Jau
vairāku mēnešu garumā publiskajā telpā viena no apspriestākajām tēmām ir
reemigrācija. Par to ir izteikušies teju visi vadošie politiķi un augstākās
valsts amatpersonas, politisko un sabiedrisko procesu vērotāji. Šajos
komentāros izskan arī viedoklis, ka neviens uz Latviju atpakaļ nebrauks, mums
nav ne tādu algu, ne arī darbavietu un sociālo pakalpojumu, ko cilvēkiem
piedāvāt. Darbavietas esot vien uz papīra, bet Latvijas ekonomikas izaugsme ir
maldīga. Diemžēl šādu komentāru sniedzēji bieži vien ir arī tie cilvēki, kuri
ne pirmo dienu ir politikā vai publiskajā sektorā, ne pirmo dienu komentē un
iesaistās lēmumu pieņemšanā. Tātad viņiem ir bijušas iespējas mainīt situāciju
Latvijā, lai līdz reemigrācijas plānu nepieciešamībai mēs nemaz nenonāktu.
Uzlabojumi ir
Situācija Latvijā nav rožaina, bet nav arī bezcerīga.
Šobrīd izaugsme Latvijas ekonomikā ir viena no spēcīgākajām Eiropā, bet,
protams, būtu naivi apgalvot, ka Latvija jau šobrīd visiem aizbraucējiem var
piedāvāt darbavietu vai emigrācijas mītnes zemei līdzvērtīgu atalgojumu.
Latvijā joprojām ir salīdzinoši augsta bezdarba līmenis - darba meklētāju
skaits 2012.gada beigās pārsniedza 144 tūkst. jeb 13,8% no visiem ekonomiski
aktīvajiem iedzīvotājiem. Tomēr vēl pirms gada darba meklējumos bija 15%
iedzīvotāju.
Ekonomikas ministrijas veiktā analīze liecina, ka pagājušajā
gadā darba vietu skaits pieaudzis par vismaz 30 tūkstošiem, bet Valsts Sociālās
apdrošināšanas aģentūras dati liecina par lielāku cilvēku skaitu, par kuru tiek
maksāti nodokļi. Lēnām, bet situācija uzlabojas. Tas pats attiecas arī uz
atalgojumu – atalgojums pērn audzis vidēji par 3-4%.
Piemēram, šobrīd Latvijas Investīciju un attīstības
aģentūras (LIAA) apkalpots investors meklē teju 200 darbiniekus ar skandināvu
valodas priekšzināšanām, lai nodrošinātu zvanu centra darbību. NVA datu bāzē
tādu ir vien daži desmiti. Ja 200 cilvēki strādās birojā, vajadzēs darbu arī
auklītēm un vairāk klientu būs autoservisiem, frizētavām, kā arī pārtikas
tirgotājiem. Ja šādus cilvēkus atrast neizdosies, iespējams, ka centru izvietos
Igaunijā. 200 darba vietas nozīmēs, ka vismaz 1 miljons latu gadā nonāks
patēriņam Latvijā – pie tam, tas būs eksporta pakalpojums, jo ienākumus
nodrošinās klienti Skandināvijā, kas papildinās mūsu sociālo budžetu gadā par
pusmiljonu latu (no kuriem daļa tiks novirzīta pensijām) un papildu līdzekļi tiks
arī pašvaldību budžetiem.
Sirdī visi paliek Latvijā
Arī sarunās ar uzņēmējiem gan lielākajās pilsētās, gan
reģionos dzirdam, ka jau tagad ir grūtības atrast darbiniekus un nākotnē šīs
problēmas tikai saasināsies. Protams, daudzas no darba vietām ir ar zemāku
atalgojumu kā vecajā Eiropā, tomēr ne jau tikai algas ir tas, kāpēc cilvēki
vēlas atgriezties un daudz lielāku lomu bieži nospēlē tieši ar materiālām
lietām nesaistīti argumenti – latviešu valoda, ģimene, draugi, apkārtējā vide,
kultūra un vēlme dzīvot Dzimtenē.
Nesen
diskutēju ar kādu studenti, kura pati vairākus gadus bija strādājusi ārvalstīs,
bet tagad studē Latvijā un rakstīja referātu par reemigrāciju. Ar lielu
pārliecību arī viņa man apgalvoja: "Jūs neko nevarēsiet izdarīt, lai
cilvēki gribētu atgriezties! Viņi nebrauks!" Es uzdevu viņai tikai vienu
pretjautājumu - kāpēc Tu atgriezies Latvijā? Sekoja gara pauze un pēc tās visu
to personisko un ar materiālām vērtībām nesaistīto iemeslu uzskaitījums, kas
viņai lika pieņemt lēmumu atgriezties Latvijā. Viņa bija atgriezusies - turklāt
divreiz - un tagad pat neplāno doties prom. Daudziem no mūsu tautiešiem, kas ir
bijuši emigrācijā un atbraukuši atpakaļ, pat prātā nenāk, ka arī viņi bija
"pieskaitīti" izbraukušajiem, jo sirdī viņu visu laiku bijuši
Latvijā.
Ekonomika kļūst ilgstpējīgāka
Daudzi no aizbraukušajiem Latvijā būs gatavi atgriezties
tikai tad, ja mūsu uzņēmēji spēs maksāt līdzvērtīgas algas tām, ko viņiem maksā
Vācijas, Īrijas vai Anglijas uzņēmējs. Jau šobrīd ir uzņēmumi Latvijā, kas spēj
un maksā tādas algas, bet to skaits uz kopējā fona ir salīdzinoši neliels. Diez
vai Latvijā atgriezīsies laiki, kad būvniecībā strādājošie pelnīs vairāk par IT
speciālistiem vai augsti kvalificētiem inženieriem. Tāpat vēl tuvākajos gados
nesasniegsim tādu darba vietu skaitu, kāds bija 2007.gadā, jo daudzas no darba
vietām tobrīd nodrošināja „kredītu bums”.
Tomēr tagad situācija ekonomikā mainās un tās struktūra
ir kļuvusi ilgtspējīgāka. Vienlaikus mums ir pamats gribēt ko vairāk – lielākas
algas, augstāku labklājību, mazāku nevienlīdzību sabiedrībā un labāku valsts
pārvaldību, lai mēs savā attīstībā pietuvotos Rietumvalstu līmenim. Tāpēc tika
veidots Nacionālais attīstības plāns un tāpēc Ekonomikas ministrija ir
sagatavojusi Nacionālo industriālo politiku, ar kuras palīdzību veikt mērķtiecīgas
izmaiņas Latvijas ekonomikā, palīdzēt uzņēmējiem radīt jaunas un labāk
apmaksātas darbavietas.
Ņemot vērā negatīvās demogrāfijas tendences, turpmākajos
gados darbaspēka pieejamības jautājumi neizbēgami kļūs arvien aktuālāki.
Atbilstoši Ekonomikas ministrijas izstrādātam ekonomikas izaugsmes mērķa
scenārijam, paredzams, ka līdz 2020.gadam ekonomika pieaugs vidēji par 4-5%
gadā, savukārt, pieaugot labklājības
līmenim, nākamajā desmitgadē – vidēji par 3-4% gadā. Vienlaikus sagaidāms, ka
negatīvās demogrāfijas tendences turpināsies arī nākotnē, kas var kavēt
izaugsmi.
Līdz 2030.gadam vairāk nekā
100 000 darbavietu
Saprotu cilvēku skepsi par dažādiem skaitļiem, bet pie
iepriekšējā rindkopā minētā ekonomikas attīstības scenārija (kas ir visai konservatīvs
un reālistisks) eksperti prognozē, ka ilgtermiņā – līdz 2030.gadam varētu
veidoties 120 tūkstoši brīvu darba vietu, kuru aizpildīšanai būs nepieciešams
papildu darbaspēks. Būtu tikai loģiski un Latvijas valsts interesēm atbilstoši,
lai brīvās darbavietas tiktu aizpildītas ar emigrējušajiem Latvijas valsts
piederīgajiem, nevis imigrantiem no citām valstīm.
Reemigrācijas pasākumu plāns ir atbalsta instruments tiem cilvēkiem, kas tuvākajā desmitgadē vēlēsies vai ir jau pieņēmuši lēmumu atgriezties dzimtenē un dot savu ieguldījumu Latvijas ekonomikas izaugsmē. Šis plāns nav rožainas nākotnes apsolījums vai neapdomīgs aicinājums visiem tūlīt atgriezties - tas ir pragmatisks dokuments ar skaidru funkciju - praktiski palīdzēt un sniegt kvalitatīvu atbalstu no valsts pārvaldes puses tiem cilvēkiem, kas izlems braukt mājās.
