Vēlamies, lai jau šodien mūsu dzīves līmenis būtu tāds, kā visbagātākajās valstīs, kuras savu turību veidojušas nepārtraukti kopš 2. pasaules kara beigām. Tomēr atalgojums Latvijā ir zems. Uz jautājumu: kad Latvijā maksās tādas algas kā Rietumeiropā, nāksies atbildēt: vismaz ne tuvākajā desmitgadē.
Šeit vietā piemērs no ikdienas dzīves un izvēlēm - mamma bērna auklei var samaksāt tikai tik, cik saņem pati plus iztērē ceļam un ēšanai ārpus mājas. Ja izdevumi sanāks pārāk lieli, mamma pati paliks mājās un nestrādās. Līdzīgi tas ir arī citur ekonomikā - ja es kā uzņēmēja varu nopelnīt tik daudz, lai veidotos peļņa un darba alga darbiniekam, tad es izvēlos algot darbinieku. Ja man par algošanu būs vēl jāpiemaksā, to ilgstoši nav iespējams izdarīt. Tādēļ visu uzņēmumu komandu mērķis ir rast veidus, kā palielināt ieņēmumus uz katru darbinieku.
Turpmākos gadus vispirms uzņēmēji meklēs atrast veidu, kā uzlabot atalgojumu tiem, kas var nopelnīt vairāk (ar izglītību, ar iemaņām un spējām), tas arī ļaus vairāk no viņu maciņa atlicināt pārējiem mazāk kvalificētajiem. Te vietā diskusija par vistu un olu. Kurš būs pirmais? Atgiežoties pie iepriekšējā piemēra - ja auklītes vēlēsies saņemt vairāk kā mamma var samaksāt, tad auklītei darba nebūs. Toties, ja mamma spēs nopelnīt vairāk - viņa varēs samaksāt auklītei lielāku atalgojumu. Tāpat kā varēs atļauties vairāk samaksāt (vai vispār sākt maksāt) frizierim, par kosmētikas līdzekļiem vai pārtiku. Ražošana un eksportspējīgie uzņēmumi būs tie, kas pirmie radīs algu pieaugumu, tikai pēc tam šis pieaugums atspoguļosies pārējo iedzīvotāju labklājībā.
Tomēr pastāv minimums, bez kura mūsu klimata apstākļos nevaram iztikt. Šis minimums ir ievērojami lielāks kā Āfrikā vai daudzās citās nabadzīgās valstīs - tur visu cauru gadu ir silti un var staigāt arī bez apaviem, mājoklis var būt dēļu būdiņa, bet pārtiku var atrast dabā visu cauru gadu. Šādas paradīzes pie mums nav un nevar būt. Tikai tāpēc, ka mums vairāk vajag, mums neviens vairāk nemaksās. Par līdzīgu darbu starptautiskā konkurencē maksās līdzīgi gan mums, gan dienvidniekam, tādēļ ziemeļniekiem jāstrādā daudz gudrāk un vairāk nekā dienvidniekiem. Itālijā no viena lauka var novākt pat trīs ražas gadā, bet Latvijā reti kur var iegūt divas.
Ja šodien aprēķina visus ieņēmumus, ko mēs iegūstam no kokmateriālu eksporta - summa ir mazāka nekā mūsu pensiju izmaksas. Vairāk cirst mēs no meža īsti nevaram, tātad jāmeklē veidi, kā no šīs koksnes radīt lielākus ieņēmumus.
Tomēr es aicinātu pēlējus un vainotājus izvērtēt ne tikai skaitļus, bet arī reālo dzīves līmeni.
Vai dzīves līmenis izmērāms apģērbu skaitā vai kvalitātē? Vai tad, ja paši pārvelkam krēslu ar jaunu audumu nevis nopērkam jaunu mēbeli, tiešām kļūstam daudz nabadzīgāki? Krēsls taču mums ir! Tikai tam iztērēti vien 4 nevis 50 lati. Problēma ir tad, ja mums tiešām nekā nav - tā tas bija paaudzei, kura dzīvoja pēc kara. Šobrīd vēl arvien varam efektīvāk izmantot savu mantojumu - zemi, mežus, mājokļus un zināšanas, lai dzīvotu labāk.
Mana pieredze ar jaunajiem biroja krēsliem ir diezgan skumja - tie kalpo vien 2-5 gadus, tad tos jāizmet, bet vecie koka krēsli pēc nokrāsošanas un pārvilkšanas kalpo vēl desmitgadi.
Tomēr katram uzņēmējam rosinu domāt katru nedēļu par to, ko vēl iespējams darīt, lai katram darbiniekam varētu maksāt labāku atalgojumu.
P.S. Šo ierakstu mani mudināja rakstīt dokuments, kurš šonedēļ nonācis no ierēdņu galdiem līdz ministra kabinetam - eksporta veicināšanas un investīciju piesaistes stratēģija līdz 2020. gadam. Ceru, ka līdzko to publicēsim, saņemsim priekšlikumus un interesi no uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Jo tieši ar šīm aktivitātēm varam pietuvināt mūsu ieņēmumus pieklājīgam atalgojumam visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru