Strādājot ar bērniem no mājām

Darba devējs man radis iespēju darba pienākumus daļēji veikt mājās. Tas nozīmē, ka reizēm darbu varu ieplānot vēlos vakaros vai naktīs, kad mājās ir klusums, jo dienā atkal jau bijuši neatliekami ar darbu nesaistīti pienākumi.
Te mazliet ieskats par to, cik viegli to reizēm izdarīt.

svētdienas vakars

21.15 mazā trīsgadīgā meita - Mammu, kad jūs ar tēti aiziesiet gulēt, es aiziešu pačurāt uz podiņa un nākšu gulēt pie jums.

Apsēžos pie datora un mēģinu rakstīt.. Kabineta durvis ir tieši pusceļā starp meiteņu guļamistabu un mūsējo. Vīrs aizgājis gulēt, jo zin, ka TV man traucē strādāt.

23.40 mazā kliedz, jo rādās slikti sapnīši. Pasēžu pie gultas un turu rociņu, lai māsa skolniece varētu gulēt. Rīt ir skolas diena.

00.30 mazā māsa dodas uz WC. Vairs nekliedz, tikai aizstaigā uz wc, nopēta, ka es vēl neguļu un atgriežas savā gultā. Mēģinu turpināt strādāt.

01:20 atkal skan dip dap mazie solīši. Aizvedu atpakaļ līdz gultai, paturu rociņu.

02.30 atkal atnākusi. Ieraugot mani pie datora, sāk raudāt. Aizvedu atpakaļ gulēt pašas gultā.

3.00 manas rezerves baterijas ir beigušās, dodos pie miera.

3.20 ierodas mazā meita un ieraušas gultā tēta pusē. Jo viņš parasti gulētājus pat nepamana. Beidzot varam gulēt.

7.00 mostamies ar pārliecību, ka bērni dosies uz bērnudārzu un tad es pastrādāšu un vēl pagulēšu.

7.20 Zaņuks, kaut naktī gulējis blakus klusu un mierīgi, nu jau minūtes desmit klepo tā, ka atmetu cerības viņu vest uz bērnudārzu.

7.40 ārplānoju visus darbus un mēģināšu strādāt pusdienslaikā.

Epiloga vietā - meita bērnudārzā atgriezās pēc 3 nedēļām, kad tapa šis ieraksts, un man tā arī nav izdevies atrast aukli.