Jau pirms pāris nedēļām es Twitter rakstīju, ka mani pārņem sajūta, ka šī ir cita valdība nekā tā, kas darbojās pavasarī.
Pēc haosa šajās dienās ar preču ierobežošanu un citiem lēmumiem, gribu piedāvāt savu ekonomikas pētnieces viedokli uz pēdējo dienu lēmumiem. Kopš 1998.gada periodiski esmu vērtējusi dažādu valdības lēmumu ietekmi uz ekonomiku un šoreiz mani pārņem bažas par izvēlēto statēģiju.
Vai atceraties pavasarī, kā mēs visi šūmējāmies, kad policija sodīja trīs jaunus vīriešus, kas kopā spēlēja strītbolu svaigā gaisā? Un kā sašutām par 9.maija cilvēku masveida pulcēšanos. Redzējām un brīnījāmies - inficēšanās uzliesmojuma nebija. Vai šobrīd jūs esat novērojuši, ka valdība pieņemtos lēmumus kontrolētu ar kaut pusi no tās degsmes, kāda bija pavasarī?
Ik pēc dažām nedēļām, bet reizēm pat divas reizes nedēļā tiek ieviesti jauni ierobežojumi. Nezinu, kā citi, taču es esmu zaudējusi spēju izsekot visiem jaunumiem. Ir nogurums visu laiku skatīties - vai uz mani kaut kas attiecas? Jo daudzreiz ierobežojumi ir nebūtiskas izmaiņas. Mani interesē vairs tikai, vai bērniem viss labi un kā varam samazināt slodzi uz mediķiem.
Es jau gadiem strādāju no mājām, tāpēc kārtējo reizi saprotot, ka kāds no bērniem, ir kontaktpersona vai tādu esam satikuši, cenšamies izolēties mājās. Mēs varam nodrošināt arī ierīces un turpināt apmācību no mājām, mazākā burbulī, ja ir pietiekams atbalsts no skolas e-apmācībai, tajā skaitā reālas tiešsaistes stundas. Nespēju saprast, kāpēc tomēr nesadalīja bērnus pēc vajadzības - tiem, kam vajag, ir klātiene. Pārējos mudinātu mācīties no mājām. Kad piedāvāju šo savā skolā, atbilde neliecināja, ka skola šo gatava ņemt vērā. Jā, varat pāriet uz mājas apmācību, bet tad minimālas tiešsaistes stundas. Tā nu turpinājām iet uz skolu, līdz viens no bērniem atkal kļuva par kontaktpersonu. Tagad tāpat sēžam mājās, bet nu daudzas no stundām ir tiešsaistē un bērni var sekot līdzi notiekošajam un mācīties paši.
Taču lielākais samulsums man ir par inovatīvo risinājumu samazināt veikalu apmeklējumu, ierobežojot pārdodamo produktu klāstu.
Ko mēs redzam Eiropā? Cilvēku rindas pie veikaliem, jo ir ierobežots apmeklētāju skaits veikalos un tas tiek kontrolēts. Kā iespējams, ka piektdienas vakarā veikali pārbāzti, ja ir noteikti ierobežojumi cilvēku skaitam veikalā? Jūs spējat to saprast? Es nē.
Kāpēc mēs ieviešam jaunus ierobežojumus, kad netiek ieviesti iesošie? Kam tas ir izdevīgi? Kurš mēģina pierādīt, ka šobrīd būs kaut kāda kontrolētā ekonomika - šo drīkst un to nedrīst?
Kāpēc iekšlietu sistēmas neizdarības dēļ publiski lamā veselības ministri? Ja iedzīvotāji ierobežojumus ievērotu līdzīgi kā pavasarī, mums būtu līdzīgi maza vīrusa izplatība. Nestrādā ieviešana nevis nepareizi pasākumi.
Tā vietā, lai ierobežotu VISOS veikalos cilvēku skaitu un to mērķtiecīgi kontrolētu, mēģina sarakstīt preces, kuras būs vai nebūs pieejamas. Inovatīvi, bet tā kā par šādu risinājumu neviens iepriekš nebija domājis, tad tagad steigā rodas kļūdas.
Varbūt tomēr mēģināt panākt līdz šim noteikto? Tātad, ja veikalā ierodās četru personu ģimene, tad nevienam citam uz 60 kvadrātmetriem vairāk nav iespējams tur ieiet. Un viss. Veikali ļoti ātri sapratīs, cik ekonomiski tas ir neizdevīgi un apkārtējie šķībi skatīsies, ja kāds ies ar ģimeni pastaigāties pa veikalu. Taču jāatceras, ka blakus dzīvo arī vientuļie vecāki ar maziem bērniem, kuri nemaz likumīgi nevar atstāt bērnus bez uzraudzības, un pēc darba dodas uz bērnudārzu, izņem bērnus un tikai tad dodas uz veikalu. Pārējie stāv ārā un gaida rindā - ik pa diviem metriem. Un viss. Un beidzam šķirot preču kategorijas. Ja ir konkrēti veikali, ko atzīst par nesvarīgiem, labi. Būs nesvarīgie veikali. Bet beidziet ieviest jaunus, grūti nosakāmus, pamatojumus un saprotamus ierobežojumus un strādājiet, lai darbojas esošie, par kuriem esat lēmuši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru