Šobrīd daudzu sajūtās domas par bailēm ir visai ierasts temats, taču manas piezīmes par bailēm uz papīra lapas stāv vēl no "pirms tas viss sākās". Jo tad, kad viss sākās, tad bailes atrāva vaļā visas "lādes" un izmisums mijās ar nenoteiktību vēl vairāk. Kad sapratu, ka piedevām man nav ne mazākās nojausmas, kas mani sagaida atgriežoties no mācībām uz Latvija (lasi - kā es pabarošu bērnus), bailes un stresu uzrāva kosmosā. Dažreiz naktīs gulēju tikai 2 stundas. Vairāk nenāca miegs. Viedais pulkstenis regulāri mērot stresa līmeni rādīja 75-85 no 100. Trakākais, ka vairumā gadījumu man pat nojausmas īsti nav, kas ir tas, uz ko manas smadzenes noreaģējušas. Esmu gadiem mācījusies savākties un darboties dažādos apstākļos, ignorējot sajūtas. Jo "vajag". Tagad arī eju un daru.
Esmu paspējusi gan raudāt, gan dzert vīnu (pēc tam sasodīti sāp galva un labāk nemaz nepaliek), gan tomēr paņemt sev vajadzīgo pauzi un brīvlaika nedēļā izstaigāties pa Ņujorku līdz beidzot atkal esmu pie savām piezīmēm par bailēm, bet nu jau spējīga ar tām dalīties arī publiski.
Vai jūs zināt, ka jūs baidāties? Es laikam nezināju. Man likās (nez kādēļ?), ka lai nu kas, bet es neesmu bailīga. Esmu visai drosmīga, pat pārgalvīga. Man taču patīk viss jaunais, neierastais un esmu gatava piedzīvojumiem. Tiešām?
Izskatās, ka nonākot jaunajos apstākļos bailes no nezināmā atmodās visdažādākajos veidos - nepārliecība par sevi sit pa smadzenēm un attiecīgi ietekmēja darba spējas visai pamatīgi.
No kā man bail? Gribētos zināt precīzāk, taču pieķēru sevi pie dažādām lietām.
- Bailes kļūdīties, paralizējošas, neizlēmības pilnas.
- Bail, ka nesanāks, tāpēc nemaz neķeros klāt.
- Bail, ka nesapratīšu, ko ar to visu iesākt, un tādēļ pat netuvoties kafejnīcas letei, kurā vēl neesmu bijusi.
- Bail pateikt, ka man tā arī nav sanācis uzinstalēt vajadzīgo programmas papildinājumu, lai vispār strādātu ar datiem nodarbībā.
- Bailes, ka būs grūti uzdoto izpildīt.
Patiesībā izrādās, ka es sevi nemaz nepazīstu.
Kurā brīdī meitene, kas allaž gribējusi kaut ko darīt labāk, citādāk, ideālāk ir pārvērtusies par teju sastingušu figūru, kas pārvietojas tikai iestaigātajās taciņās? Bailes paralizē. Man pat kauns atzīties, ka neesmu nemaz aizbraukusi daždesmit kilometru attālumā esošajam pasaules brīnumam - Niagāras ūdenskritumam. Man bail apmaldīties, bet iepriekš kopā ar citiem nebraucu, jo bija bail netikt galā ar uzdoto, tāpēc mājās mēģināju mācīties.
Lai ieietu jaunā/neapmeklētā kafejnīcā, es sagaidu, kad turp dodas kāds no maniem kursabiedriem. Jo man bail, ka nemācēšu saprast, kas tur piedāvājumā un kā no tā izvēlēties un samaksāt.
Taču visvairāk man bail paliek tad, kad nesanāk. Mācīties programmēt bez kļūdām nav iespējams, taču mani vienkārši paralizē doma, ka atkal jāraksta kods, kurš nestrādā un man pat nav skaidrs, kā datus sakārtot tā, lai viņus vispār varētu apstrādāt ar man piedāvātajām komandām. Un nedēļu pēc nedēļas kļūst bail aizvien vairāk un vairāk.
Dažas lietas tomēr esmu pānākusi šajos divos ar astīti mēnešos:
- es regulāri eju uz sporta nodarbībām (vidēji 8-10 stundas nedēļā pavadu ejot un treniņos). Sporta zāle ir 25 minūšu gājienā no dzīvesvietas.. to skaitu klāt. Tas ir apmēram 3x vairāk kā iepriekšējā ziemā.
- es arī otrās lekcijas beigās vēl saprotu, ko jaunu stāsta pasniedzējs (iepriekš apmēram pēc pusstundas smadzenes slēdzās ārā un bija sajūta, ka jāiet gulēt un es vairs neko nesaprotu no teiktā).
- es vairs neguļu diendusu ikreiz atnākot pēc programmēšanas lekcijas vai divu stundu lasīšanas, jo "galva" vairāk nevelk. Organisms pamazām pierod arī pie šīs slodzes
- es reizēm spēju nogulēt normālu nakti 7 stundu garumā.
Man vēl arvien stāv sarakstiņš ar "bail" projektiem, bet nācies sev atzīt vienu - dzīve pēc atgriešanās būs jāmaina. Man vairs nav 18 gadu un 12 stundas dienā pastrādāt es nemaz nespēju. Tie nebija bērni vai ģimene, kas "traucē" būt produktīvai. Manī vienkārši vairs nav tik daudz enerģijas. Arī D vitamīna dubultdeva tur nelīdzēs. Tas nozīmē, ka no kaut kā būs jāatsakās. Man vēl ir septiņas nedēļas pārdomām, kas tieši tas būs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru