Vai privātīpašums ir iemesls, kādēļ Latvijā ir augsts bezdarbs?

Pēc vairākām vizītēm reģionos, kur nākas runāt ar uzņēmējiem par darbaspēka trūkumu, ieraudzīju šo rakstu - visai interesanti
High home ownership as a driver of high unemployment | vox

Raksta autori norāda, ka ir cieša sakarība starp cilvēku skaitu, kuriem pieder mājokļi un bezdarbu. Jo vairāk īpašnieku, jo vairāk bezdarba, jo tālāk cilvēki pārvietojas līdz darbam (tērē tam naudu), un mazāk cilvēku izvēlas  attīstīt savu uzņēmējdarbību.
Cēloņi pavisam emocionāli un skaidri - iekopto māju emocionāli grūti pārdot, gan arī nav vēlmes. Kādi secinājumi? Daļu no lēmumiem mēs pieņemam emocionāli, ne racionāli. Tomēr mūsu iespējas ir saprast savas emocijas un meklēt tām racionālu pielietojumu.
Mūsu iedzīvotājiem vairāk jānodarbojas ar radošu uzņēmējdarbību nevis jāmeklē darbu, ja vēlas palikt savās mājās, un visbeidzot - Labklājības ministrijas projekts par pārcelšanās atbalstu ir visai loģisks risinājums.

Reformu partijas solījums vēlētājiem Rīgā

Vai Rīgai vajag jaunus bērnudārzus?

22. aprīlī beidzās termiņš iesniegt projektus VARAM izsludinātajā papildus pieteikšanās ERAF programmā "Pirmsskolas izglītības iestāžu infrastruktūras attīstība nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centros".

Rīgas dome nav pieteikusies uz pieejamiem Eiropas fondu līdzekļiem, lai uzceltu jaunu bērnudārzu pilsētas centrā, kur ir visakūtākais vietu trūkums pirmsskolās. Tika palaista garām vienreizēja iespēja iegūt 80% finansējumu vairāk nekā 300 jaunu bērnudārza vietu izveidei.

Vides un reģionālās attīstības ministrijā mērķtiecīgi pērn tika rasti papildus 11 miljoni latu, kurus novirzīt bērnudārzu problēmu risināšanai tajās pašvaldībās, kur izveidojušās garas rindas uz bērnudārziem. Tika atlasīti vairāki projekti, to skaitā arī jaunas bērnudārza ēkas būvniecība Tallinas ielā, no ERAF programmas šim projektam bija rezervēti 2.8 miljoni latu.

Tieši Rigas centra bērnudārzos ir vislielākās rindas. Lai iegūtu Eiropas finansējumu, bija nepieciešams izstrādāt tehnisko projektu. Diemžēl esošā domes vadība neuzskatīja par nepiciešamu to sagatavot un pieteikties finansējumam.

Šis ir vēl viens piemērs tam, kā esošā Rīgas vadība neizmanto valsts sniegtās iespējas un nesadarbojas tik akūtā jautājumā kā bērnudārzu rindu mazināšana.

Reemigrācijas plāns – atbalsts tiem, kuri izlēmuši atgriezties

Par šo tēmu rakstu jau ne pirmo reizi, bet šoreiz pārpublicēja arī delfi.lv.

Jau vairāku mēnešu garumā publiskajā telpā viena no apspriestākajām tēmām ir reemigrācija. Par to ir izteikušies teju visi vadošie politiķi un augstākās valsts amatpersonas, politisko un sabiedrisko procesu vērotāji. Šajos komentāros izskan arī viedoklis, ka neviens uz Latviju atpakaļ nebrauks, mums nav ne tādu algu, ne arī darbavietu un sociālo pakalpojumu, ko cilvēkiem piedāvāt. Darbavietas esot vien uz papīra, bet Latvijas ekonomikas izaugsme ir maldīga. Diemžēl šādu komentāru sniedzēji bieži vien ir arī tie cilvēki, kuri ne pirmo dienu ir politikā vai publiskajā sektorā, ne pirmo dienu komentē un iesaistās lēmumu pieņemšanā. Tātad viņiem ir bijušas iespējas mainīt situāciju Latvijā, lai līdz reemigrācijas plānu nepieciešamībai mēs nemaz nenonāktu.

Uzlabojumi ir

Situācija Latvijā nav rožaina, bet nav arī bezcerīga. Šobrīd izaugsme Latvijas ekonomikā ir viena no spēcīgākajām Eiropā, bet, protams, būtu naivi apgalvot, ka Latvija jau šobrīd visiem aizbraucējiem var piedāvāt darbavietu vai emigrācijas mītnes zemei līdzvērtīgu atalgojumu. Latvijā joprojām ir salīdzinoši augsta bezdarba līmenis - darba meklētāju skaits 2012.gada beigās pārsniedza 144 tūkst. jeb 13,8% no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Tomēr vēl pirms gada darba meklējumos bija 15% iedzīvotāju.

Ekonomikas ministrijas veiktā analīze liecina, ka pagājušajā gadā darba vietu skaits pieaudzis par vismaz 30 tūkstošiem, bet Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras dati liecina par lielāku cilvēku skaitu, par kuru tiek maksāti nodokļi. Lēnām, bet situācija uzlabojas. Tas pats attiecas arī uz atalgojumu – atalgojums pērn audzis vidēji par 3-4%.

Piemēram, šobrīd Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) apkalpots investors meklē teju 200 darbiniekus ar skandināvu valodas priekšzināšanām, lai nodrošinātu zvanu centra darbību. NVA datu bāzē tādu ir vien daži desmiti. Ja 200 cilvēki strādās birojā, vajadzēs darbu arī auklītēm un vairāk klientu būs autoservisiem, frizētavām, kā arī pārtikas tirgotājiem. Ja šādus cilvēkus atrast neizdosies, iespējams, ka centru izvietos Igaunijā. 200 darba vietas nozīmēs, ka vismaz 1 miljons latu gadā nonāks patēriņam Latvijā – pie tam, tas būs eksporta pakalpojums, jo ienākumus nodrošinās klienti Skandināvijā, kas papildinās mūsu sociālo budžetu gadā par pusmiljonu latu (no kuriem daļa tiks novirzīta pensijām) un papildu līdzekļi tiks arī pašvaldību budžetiem.

Sirdī visi paliek Latvijā

Arī sarunās ar uzņēmējiem gan lielākajās pilsētās, gan reģionos dzirdam, ka jau tagad ir grūtības atrast darbiniekus un nākotnē šīs problēmas tikai saasināsies. Protams, daudzas no darba vietām ir ar zemāku atalgojumu kā vecajā Eiropā, tomēr ne jau tikai algas ir tas, kāpēc cilvēki vēlas atgriezties un daudz lielāku lomu bieži nospēlē tieši ar materiālām lietām nesaistīti argumenti – latviešu valoda, ģimene, draugi, apkārtējā vide, kultūra un vēlme dzīvot Dzimtenē.

Nesen diskutēju ar kādu studenti, kura pati vairākus gadus bija strādājusi ārvalstīs, bet tagad studē Latvijā un rakstīja referātu par reemigrāciju. Ar lielu pārliecību arī viņa man apgalvoja: "Jūs neko nevarēsiet izdarīt, lai cilvēki gribētu atgriezties! Viņi nebrauks!" Es uzdevu viņai tikai vienu pretjautājumu - kāpēc Tu atgriezies Latvijā? Sekoja gara pauze un pēc tās visu to personisko un ar materiālām vērtībām nesaistīto iemeslu uzskaitījums, kas viņai lika pieņemt lēmumu atgriezties Latvijā. Viņa bija atgriezusies - turklāt divreiz - un tagad pat neplāno doties prom. Daudziem no mūsu tautiešiem, kas ir bijuši emigrācijā un atbraukuši atpakaļ, pat prātā nenāk, ka arī viņi bija "pieskaitīti" izbraukušajiem, jo sirdī viņu visu laiku bijuši Latvijā.

Ekonomika kļūst ilgstpējīgāka

Daudzi no aizbraukušajiem Latvijā būs gatavi atgriezties tikai tad, ja mūsu uzņēmēji spēs maksāt līdzvērtīgas algas tām, ko viņiem maksā Vācijas, Īrijas vai Anglijas uzņēmējs. Jau šobrīd ir uzņēmumi Latvijā, kas spēj un maksā tādas algas, bet to skaits uz kopējā fona ir salīdzinoši neliels. Diez vai Latvijā atgriezīsies laiki, kad būvniecībā strādājošie pelnīs vairāk par IT speciālistiem vai augsti kvalificētiem inženieriem. Tāpat vēl tuvākajos gados nesasniegsim tādu darba vietu skaitu, kāds bija 2007.gadā, jo daudzas no darba vietām tobrīd nodrošināja „kredītu bums”.

Tomēr tagad situācija ekonomikā mainās un tās struktūra ir kļuvusi ilgtspējīgāka. Vienlaikus mums ir pamats gribēt ko vairāk – lielākas algas, augstāku labklājību, mazāku nevienlīdzību sabiedrībā un labāku valsts pārvaldību, lai mēs savā attīstībā pietuvotos Rietumvalstu līmenim. Tāpēc tika veidots Nacionālais attīstības plāns un tāpēc Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi Nacionālo industriālo politiku, ar kuras palīdzību veikt mērķtiecīgas izmaiņas Latvijas ekonomikā, palīdzēt uzņēmējiem radīt jaunas un labāk apmaksātas darbavietas.

Ņemot vērā negatīvās demogrāfijas tendences, turpmākajos gados darbaspēka pieejamības jautājumi neizbēgami kļūs arvien aktuālāki. Atbilstoši Ekonomikas ministrijas izstrādātam ekonomikas izaugsmes mērķa scenārijam, paredzams, ka līdz 2020.gadam ekonomika pieaugs vidēji par 4-5% gadā, savukārt,  pieaugot labklājības līmenim, nākamajā desmitgadē – vidēji par 3-4% gadā. Vienlaikus sagaidāms, ka negatīvās demogrāfijas tendences turpināsies arī nākotnē, kas var kavēt izaugsmi.

Līdz 2030.gadam vairāk nekā 100 000 darbavietu

Saprotu cilvēku skepsi par dažādiem skaitļiem, bet pie iepriekšējā rindkopā minētā ekonomikas attīstības scenārija (kas ir visai konservatīvs un reālistisks) eksperti prognozē, ka ilgtermiņā – līdz 2030.gadam varētu veidoties 120 tūkstoši brīvu darba vietu, kuru aizpildīšanai būs nepieciešams papildu darbaspēks. Būtu tikai loģiski un Latvijas valsts interesēm atbilstoši, lai brīvās darbavietas tiktu aizpildītas ar emigrējušajiem Latvijas valsts piederīgajiem, nevis imigrantiem no citām valstīm.

Reemigrācijas pasākumu plāns ir atbalsta instruments tiem cilvēkiem, kas tuvākajā desmitgadē vēlēsies vai ir jau pieņēmuši lēmumu atgriezties dzimtenē un dot savu ieguldījumu Latvijas ekonomikas izaugsmē. Šis plāns nav rožainas nākotnes apsolījums vai neapdomīgs aicinājums visiem tūlīt atgriezties - tas ir pragmatisks dokuments ar skaidru funkciju - praktiski palīdzēt un sniegt kvalitatīvu atbalstu no valsts pārvaldes puses tiem cilvēkiem, kas izlems braukt mājās.

Pieci soļi interneta pārdošanas virzienā 2013. gadā.

Ir 2012. gada pēdējā diena. Gada nogalē parasti atskatāmies uz paveikto, bet svarīgākais - plānojam, ko darīsim turpmāk. Tādēļ nolēmu atskatīties uz dažām tendencēm bez kaislībām un piedāvāt pāris vienkāršus rīcības virzienus, ko nākamajā gadā varēt ieplānot jebkurš uzņēmējs.

Ir pagājis viens uzņēmējiem smags gads un priekšā ir vēl viens smagāks. Cik daudzi no jums sajuta, ka krīze beigusies? Vairums sakostiem zobiem strādāja, jo nauda nenāk tik viegli, kā tā nāca pirms pieciem gadiem. Krīze pasaulē nav beigusies, vēl vairāk - tā turpināsies. Vācijas kanclere šodienas uzrunā solījusi saviem komersantiem sarežģītu 2013. gadu.

Tomēr nav pamata arī pesimismam. Darbojoties gudri, varam turpināt augt. Par vienu no gudrākajām ekonomikām uzskatāma Vācija. Vācu uzņēmēju federācija un prognozētāji no  Z_punkt publicējuši vācu skatījumu uz vērtības ķēžu attīstības tendencēm līdz 2030tam gadam (1). Šo ar interesi izlasīju pati un iesaku to darīt arī citiem uzņēmējiem, jo daudzi mūsu uzņēmumi pakārtoti iekļaujas Skandināvijas un Vācijas vērtības ķēdēs.

Pēc tam ir vērts paskatīties uz aizgājušo gadu Latvijā. Ir tirdzniecības kanāli Latvijā, kuri pērn palielinājuši savu apgrozījumu par 25%. Pietiekami iespaidīgi pret kopējo mazumtirdzniecības pieaugumu 1.4% apmērā. 

Aicināšu mācīties no citiem. Pērn Īrijas iedzīvotāji iztērējuši četrus miljardus eiro internetā(2). Diemžēl 75% no šīs summas nonākušas ārpus Īrijas, pārsvarā Lielbritānijā. Lielākie zaudētāji ir tieši mazie un vidējie uzņēmēji, kuri nav pievērsuši pietiekamu uzmanību pircēju vēlmēm un piedāvājumiem internetā. 

Lai veiksmīgi sagatavotos interneta laikmetam 5 soļi, ko ieteiktu jebkuram uzņēmējam nākamgad:

1. Mājas lapas revīzija.

Pārskatiet savu interneta vietni - vai tā šobrīd ļauj saprast, kādas preces vai pakalpojumus jūs piedāvājat? Vai to sapratīs arī klienti, kuri nekad nav jūs apciemojuši un par jums neko nezina? 

2. Izmēģiniet sadarbību ar starpniekiem pārdošanā - interneta veikaliem, kopīgas iepirkšanās portāliem. 

Vai jums ir sadarbība ar pārdošanas portāliem? To nozīme pieaug, jo patērētāji kļūst aizvien kūtrāki meklējumos. Portālu piedāvājumus var saņemt savā pastkastītē. Visefektīvāk portālus izmantot jaunu produktu vai pakalpojumu testēšanai tirgū nevis pamatpreču pārdošanai par  samazinātu cenu.

3. Gatavojiet plānu tirdzniecībai visās Eiropas valstīs. 

Pāreja uz eiro paredzama jau pēc gada, tā būs lieliska iespēja pārplānot savu pārdošanas darbību, lai jūsu uzņēmums iegūtu jaunus klientus. Pirms iztulkot piedāvājumu svešvalodā, obligāti veiciet tirgus izpēti. 

4. Padariet jūsu preču iegādi ērtu un ātru.

Vai ir skaidrs norēķinu process? Vai klients pasūtījumu varēs ne tikai uzsākt, bet arī pabeigt līdzko viņš šādu lēmumu ir pieņēmis viņam ērtā laikā (nakts vidū vai brīvdienā)? Šis nav obligāti jānodrošina jūsu lapā. Izmantojiet tam sadarbības partnerus!

5. Vispirms izmantojiet visas bezmaksas iespējas.

Mājas lapu optimizācija, informācijas ievietošana bezmaksas katalogos un meklētājos ir iespējama arī tikai ieguldot jūsu laiku un enerģiju. Šīs iespējas var palīdzēt apgūt arī konsultanti, kuri saņems atlīdzību vien pēc rezultātu sasniegšanas. Ja pareizi izplānosiet, tad izdevumus uzreiz nosegs papildus ieņēmumi. Google starptautiskajā komandā ir arī Latvijas jaunieši, kuri gatavi jebkuram uzņēmējam palīdzēt efektīvāk reklamēt savu produkciju jebkurā interesējošā tirgū un atbildēs latviski. Latvijas investīciju un attīstības aģentūra(3) regulāri rīko pasākumus eksportētājiem vai interneta apgūšanu. Šie pasākumi ir ne tikai labi, bet arī bez līdzdalības maksas, bieži vien redzami tiešraidē internetā.

Lai mums visiem izdodas!

(1) www.bdi.eu/publikationen_zukunftsstudie_engl.htm  

(2) http://www.digitaltimes.ie/business-and-technology/75-of-irelands-e4-billion-annual-online-spend-goes-abroad/

(3) www.liaa.gov.lv

Ja jums šis materiāls liekas vērtīgs, iesakiet citiem!

Par pieklājīgu atalgojumu...

Kā nagla uz galvas šonedēļ bija demogrāfa Ilmāra Meža komentārs Dienas biznesā, ka lielākā daļa pasaules iedzīvotāju būtu laimīgi būt Latvijas nabadzīvo iedzīvotāju vietā. Rakstu var izlasīt arī internetā.
Vēlamies, lai jau šodien mūsu dzīves līmenis būtu tāds, kā visbagātākajās valstīs, kuras savu turību veidojušas nepārtraukti kopš 2. pasaules kara beigām.
Tomēr atalgojums Latvijā ir zems. Uz jautājumu: kad Latvijā maksās tādas algas kā Rietumeiropā,  nāksies atbildēt: vismaz ne tuvākajā desmitgadē.
Šeit vietā piemērs no ikdienas dzīves un izvēlēm - mamma bērna auklei var samaksāt tikai tik, cik saņem pati plus iztērē ceļam un ēšanai ārpus mājas. Ja izdevumi sanāks pārāk lieli, mamma pati paliks mājās un nestrādās. Līdzīgi tas ir arī citur ekonomikā - ja es kā uzņēmēja varu nopelnīt tik daudz, lai veidotos peļņa un darba alga darbiniekam, tad es izvēlos algot darbinieku. Ja man par algošanu būs vēl jāpiemaksā, to ilgstoši nav iespējams izdarīt. Tādēļ visu uzņēmumu komandu mērķis ir rast veidus, kā palielināt ieņēmumus uz katru darbinieku.
Turpmākos gadus vispirms uzņēmēji meklēs atrast veidu, kā uzlabot atalgojumu tiem, kas var nopelnīt vairāk (ar izglītību, ar iemaņām un spējām), tas arī ļaus vairāk no viņu maciņa atlicināt pārējiem mazāk kvalificētajiem. Te vietā diskusija par vistu un olu. Kurš būs pirmais? Atgiežoties pie iepriekšējā piemēra - ja auklītes vēlēsies saņemt vairāk kā mamma var samaksāt, tad auklītei darba nebūs. Toties, ja mamma spēs nopelnīt vairāk - viņa varēs samaksāt auklītei lielāku atalgojumu. Tāpat kā varēs atļauties vairāk samaksāt (vai vispār sākt maksāt) frizierim, par kosmētikas līdzekļiem vai pārtiku. Ražošana un eksportspējīgie uzņēmumi būs tie, kas pirmie radīs algu pieaugumu, tikai pēc tam šis pieaugums atspoguļosies pārējo iedzīvotāju labklājībā.
Tomēr pastāv minimums, bez kura mūsu klimata apstākļos nevaram iztikt. Šis minimums ir ievērojami lielāks kā Āfrikā vai daudzās citās nabadzīgās valstīs - tur visu cauru gadu ir silti un var staigāt arī bez apaviem, mājoklis var būt dēļu būdiņa, bet pārtiku var atrast dabā visu cauru gadu. Šādas paradīzes pie mums nav un nevar būt.  Tikai tāpēc, ka mums vairāk vajag, mums neviens vairāk nemaksās. Par līdzīgu darbu starptautiskā konkurencē maksās līdzīgi gan mums, gan dienvidniekam, tādēļ ziemeļniekiem jāstrādā daudz gudrāk un vairāk nekā dienvidniekiem. Itālijā no viena lauka var novākt pat trīs ražas gadā, bet Latvijā reti kur var iegūt divas.
Ja šodien aprēķina visus ieņēmumus, ko mēs iegūstam no kokmateriālu eksporta - summa ir mazāka nekā mūsu pensiju izmaksas. Vairāk cirst mēs no meža īsti nevaram, tātad jāmeklē veidi, kā no šīs koksnes radīt lielākus ieņēmumus.

Tomēr es aicinātu pēlējus un vainotājus izvērtēt ne tikai skaitļus, bet arī reālo dzīves līmeni.
Vai dzīves līmenis izmērāms apģērbu skaitā vai kvalitātē? Vai tad, ja paši pārvelkam krēslu ar jaunu audumu nevis nopērkam jaunu mēbeli, tiešām kļūstam daudz nabadzīgāki? Krēsls taču mums  ir! Tikai tam iztērēti vien 4 nevis 50 lati. Problēma ir tad, ja mums tiešām nekā nav - tā tas bija paaudzei, kura dzīvoja pēc kara. Šobrīd vēl arvien varam efektīvāk izmantot savu mantojumu - zemi, mežus, mājokļus un zināšanas, lai dzīvotu labāk.

Mana pieredze ar jaunajiem biroja krēsliem ir diezgan skumja - tie kalpo vien 2-5 gadus, tad tos jāizmet, bet vecie koka krēsli pēc nokrāsošanas un pārvilkšanas kalpo vēl desmitgadi.
Tomēr katram uzņēmējam rosinu domāt katru nedēļu par to, ko vēl iespējams darīt, lai katram darbiniekam varētu maksāt labāku atalgojumu.
P.S. Šo ierakstu mani mudināja rakstīt dokuments, kurš šonedēļ nonācis no ierēdņu galdiem līdz ministra kabinetam - eksporta veicināšanas un investīciju piesaistes stratēģija līdz 2020. gadam. Ceru, ka līdzko to publicēsim, saņemsim priekšlikumus un interesi no uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Jo tieši ar šīm aktivitātēm varam pietuvināt mūsu ieņēmumus pieklājīgam atalgojumam visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Reemigrācijas iespēju robeža

Grasījos rakstīt par pagājušo nedēļu un enerģētikas izaicinājumiem līdz ieraudzīju elektroniskajā pastkastē sava partijas biedra vēstuli. Par enerģētiku labi uzrakstīts arī Reiņa Āboltiņa rakstā, bet šodien par reemigrācijas plānu:
"Labdien! Es nupat internetā izlasīju ka Jūs piedalīsieties reemigrācijas pasākumu izstrādē. Kad stājos RP, viens no iemesliem iestāties, man bija manu bērnu atgriešana mājās no Anglijas". Tālākais izklāsts atklāj privāto traģēdiju, kura pazīstama teju katrai Latvijas ģimenei. Bērni aizbraukuši un mazbērns arī; atpakaļ ceļu īsti neredz.

Vairāk kā 200 000 cilvēki aizbraukuši no Latvijas. Viņi un viņu radinieki ar cerībām skatās uz mūsu ministrijas pieteikto iniciatīvu - reemgrācijas plānu.
Tomēr jo vairāk iedziļinos valsts līmeņa ekonomikas izaicinājumos, jo smagāk solīt debesmannu. Kā var nesolīt? Atceroties šo slaveno Repšes teicienu, tomēr gribas rast zināmu realitātes devu, tādēļ šodienas blogs veltīts skaitļiem un iespējām ekonomikā un attiecīgi reemigrācijā.
Laikā starp 2008. un 2009. gadu Latvijas ekonomikā pazuda 230 000 darba vietas (statistikas dati par darba ņēmēju skaitu ar ienākumiem). Jāatceras, ka jau pirms "treknajiem gadiem" Latviju labākas dzīves meklējumos bija pametuši vairāki desmiti tūkstoši iedzīvotāju. To es zinu labi, jo mani vecāki kopš 2001. gada nedzīvo Latvijā.
Šie simti tūkstoši darba vietu pievienojās tām, kuras "pazuda nekurienē" ekonomikas transformācijās kopš 1989. gada. Daļa no darba vietām atjaunosies, kamēr daļa vairs nekad, daļa ir šobrīd ir ēnu ekonomikas sastāvdaļa. Leiputrija, kad jebkuram būvniecības strādniekam maksā 1000 latus, bet jumiķim daudzus tūkstošus latu mēnesī, ir beigusies. Sarunas ar metālapstrādes nozares asociāciju atklāj - pirms krīzes nozarē strādāja 29 tūkstoši darbinieku, šobrīd izlaide jau pārsniegusi iepriekšējo līmeni, taču nodarbinām tikai 24 tūkstošus strādājošo. Šīs 5000 darba vietas bija iespējams samazināt, uzlabojot ražīgumu. Būs jārada jaunas. Tie būs apmēram 50 līdz 100 jauni vidēja lieluma metālapstrādes uzņēmumi. Par to, ko darām un darīsim, lai šādi uzņēmumi rastos, šodien nerakstīšu.

Tikmēr vēl daļa no darba vietām šobrīd piedāvā algu, par kādu mūsu iedzīvotāji nav gatavi strādāt ilgstoši, jo viņu prasību līmenis pret dzīvi ir ievērojami augstāks. Šajā kontekstā daži no statistikas datiem ir kliedzoši. Mūsu darbinieki apstrādes rūpniecībā saražo 28.8% no Eiropas Savienības vidējā produkcijas apjoma. Salīdzinot ar Vāciju atšķirība ir teju 6 reizes: tikpat, cik atalgojuma atšķirība. Vai tiešām neprotam strādāt? Vai tiešām padomju mantojums mūs tik ļoti sabojājis? Piemēri no biznesa vides liecina, ka mums ir iespējas, ja ieguldām līdzekļus pareizi. Tomēr uzlabojumi būs soli pa solim. Pie tam, ja uzņēmums nespēs atrast labu eksporta menedžeri, tad nevarēs nodarbināt arī vairākus desmitus strādnieku ražošanā.
Tāpat apzinos, ka ne jau visās nozarēs mums ir ražīguma atšķirības. Friziera ražību nav iespējams palielināt. Frizieris vienlaicīgi var griezt matus tikai vienam klientam. Frizieri var vienīgi celt cenas. Tādēļ rūpīgi jāskatās, kuras tad ir nozares, kurās varam palielināt ražību. Pirmkārt, tā ir apstrādes rūpniecība. Valstis, kuras veiksmīgi ilgstoši attīstījušās ir spējušas attīstīt jaunas ražošanas jaudas tieši rūpniecībā. Pakalpojumu attīstība tik strauja nav iespējama, jo to sniegšanai nepieciešams daudz vairāk zināšanu un uzkrātās pieredzes. Ir vieglāk nopirkt jaunu vācu ražošanas iekārtu un konkurēt ar to, ka mums ir zemākas algas nekā Zviedrijā, daudz grūtāk ir konsultēt jaunu tehnoloģiju ieviešanā vai radīt lielas IT sistēmas, kuras izstrādā pāris tūkstoši programmētāju.
Raksts par ekonomikas izaugsmes brīnumu.

Uzņēmējdarbības labirinti ir sarežģīti. Pērn Latvijā no jauna radītas 30 tūkstoši darba vietas. Ja līdzīgi turpināsim attīstīties, emigrējušos atpakaļ varēsim uzņemt septiņu gadu laikā. Taču skaidrs, ka daļu vakanču aizpildīs arī Latvijas šībrīža iedzīvotāji, līdz ar to vismaz 10 gadi paies līdz atkal radīsim to pašu darba vietu skaitu, kas bija pirms krīzes.

Emigrācijas plāna galvenais izaicinājums ir nesolīt neiespējamo.

Ja šobrīd kopā ar darba devējiem varam piedāvāt saprātīgi apmaksātas darba vietas vietas vien dažām specialitātēm, tad sāksim ar tām. Ja aizpildīsim tās vakances, kurās šobrīd rodas eksportspējīgie produkti (programmētāji, eksporta menedžeri vai augstas kvalifikācijas metinātāji) radīsies arī pieprasījums pēc zemākas kvalifikācijas darbiniekiem, gan būs iespējams palielināt algas uz iekšējo pieprasījumu vērstajām profesijām (pārdevēji, frizieri vai sētnieki).

Reizēm gribētos burvju nūjiņu, ar kuru atrisināt visas problēmas, bet tādas nav. Jāsoļo pamazām un jāpalīdz ar to, ko varam. Svarīgākais - šajā plānā varētu iesaistīties ikviens - bērniem palīdzēt iejusties skolā, pieņemt jauniegūtus ģimenes locekļus (ne visi mūsu tautieši ārzemēs apprecās ar Latvijas iedzīvotājiem), izīrēt tukšo dzīvokli kādam, kurš atbraucis uz Jūsu pilsētu strādāt nevis turēt tukšu. Arī tas būs solis reemigrācijas plāna realizācijai. Tad varam cerēt, ka piepildīsies labākie no piemēriem pasaulē un atgriezīsies mājās katrs ceturtais no mūsu aizbraukušajiem tautiešiem.