Mazie rakari beidzot nolikti gultās, "Seši mazi bundzinieki" un "Aijā, žūžū" nodziedāti, nu ir laiks atskaitīties par pavadīto dienu. Mājās nebijām vairāk kā 12 stundas, kuru laikā gan pastrādāju, gan ciemojos.
Rīta cēlienu līdz 11 bijām cerējuši pavadīt mājās, vienkārši atpūšoties, tomēr Lienītes neomulība bija acīmredzama, visu laiku īdēja, čīkstēja un raudāja, lai ņem opā vai nesā rokās. Tā nu aizsūtīju Raimondu pēc zemeņavenes stāda vienu pašu, tikmēr partijas kolēģis iebrauca pēc biroja atslēgām. Arī šodien 10.00 bija paredzēta darba grupas sanāksme, bet man vienai no retajiem ir atslēgu komplekts.
Lai mazo kreņķi izklaidētu, devāmies no mājām prom jau īsi pēc desmitiem, tomēr līdz tam vismaz virtuve piekārtota, suns izvests pastaigāties un virtuves iekārtas nodarbinātas, lai atgriežoties mājās trauki tīri un veļas porcija izmazgājusies.
Mans ceļš veda uz biroju, bet ģimenītes pārējie locekļi priecīgi aizbrauca uz Mežaparku. Viņiem programmā paredzēts bērnu laukums, zooloģiskais dārzs un pēc tam ciemošanās pie ģimenes draugiem. Man vispirms jātiek galā ar paredzētajiem darbiem un tad varu doties pie draugiem uz Carnikavas pusi.
Pirmā dienas daļa paskrien ātri, jo jāsagatavo vārda kartes visiem deputātu kandidātiem, kuri nāks uz tikšanām ar vēlētājiem informatīvajā teltī. Matīss noorganizē transportu un bukleti ar Rīgas deputātu kandidātu bildēm arī nonāk līdz darba telpām Merķeļa ielā, bet centrālajā birojā tikmēr notiek aktīva spriešana par drošības un iekšlietu jautājumiem.
Paralēli programmas diskusijām, aktualizējas jautājums par nopietnāku vēršanos pret melno PR, atnāk žurnālists, lai intervētu Rihardu Kozlovski. Mūsu komandas mērs ir pilns un birojā virkne cilvēku patiesi nožēlo, ka kriminālatbildība par priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpumiem stāsies spēkā tikai no nākamām vēlēšanām.
Ir skaidrs, ka šī vēlēšanu aģitācijas kampaņa vērsta uz mūsu partijas un arī Vienotības nomelnošanu. Kad runāju par to ar kolēģiem, secinām, ka, mūsuprāt, jebkuram tiesnesim būs skaidrs, ka portāls, kurš pirmajā lapā publicē slavinošu rakstu par Saskaņas centru un pēc tam katru dienu pa negācijai par to konkurentiem, bet neatrod nevienu pašu negatīvu lietu par ZZS vai Saskaņiešiem ir politisks projekts. Tādēļ visi tā izdevumi ieskaitāmi šo kampaņotāju priekšvēlēšanu budžetā. Uz brīdi pārņem bezspēcība, jo saprotam, ka lielākais ar ko šis draud tā rīkotājiem ir administratīvais sods. Jo likumus taču pieņem šo kampaņu finansētāji. Jebkurā gadījumā nākamajā nedēļā mūsu birojs sniegs prasību KNAB, jo ilgāk šo vairs nevaram ignorēt. Vismaz tā varam cīnīties pret šo negāciju vilni. Ceram, ka to sapratīs arī vēlētāji.
Lūk raksts Dienā http://www.diena.lv/latvija/politika/kazoka-ar-puaro-lv-reklamam-tiek-brutali-rullets-pari-likuma-normam-13902593
Atlikusi vēl nedēļa, lai ietu un skaidrotu savu viedokli sabiedrībai, kā to arī darīsim. Nākamnedēļ būs arī atvērto durvju dienas birojā, katru vakaru no 18.00 līdz 20.00. Ievietosim biežāk uzdotos jautājumus arī youtube kanālā, bet tas nākamnedēļ.
Šodien paspēju vēl satikties ar AIESEC jauniešiem. Jau pāris mēnešus palīdzu viņiem plānot darbus un attīstīt organizāciju. Viņu problēmas gan līdzīgas kā partijā - ir daudz labu ideju, bet realizācija un cilvēku iekšējā organizācija klibo. Divu stundu laikā izrunājām dažas stratēģijās, kā nākamnedēļ veiksmīgāk sarīkot jauno biedru piesaistes pasākumus. Tagad viss viņu rokās - lai ņem telefonus un zvana .. nepieciešami vien daži cilvēki, kas padalīs reklāmas bukletus. Tiešām apbrīnojami līdzīgi kā partijai - arī nepieciešami vēl daži cilvēki, kuri palīdzēs padalīt reklāmas materiālus pie teltīm nākamnedēļ. Rīt būs jāņem telefons un jāzvana.
Pateicoties tam, ka šoreiz brīvdienas daļu pavadu darbā, pēc tam līdz Carnikavai jātiek pašai, bez auto. Pēc vairāk kā desmit gadu pātraukuma grasos braukt kādreiz tik ierastajā maršrutā Saulkrastu virzienā. Reiz taču tā man bija ikdiena, bet tagad.. Rīgas ietvaros pārvietojos ar Rīgas Satiksmes transportlīdzekļiem, bet ar vilcienu esmu braukusi tikai no Torņakalna līdz Jūrmalai.
Tomēr pa šiem gadiem praktiski nekas nav mainījies. Vilciens vēl arvien atiet no ierastā perona un 5.ceļa, pietur gandrīz visās pieturās, toties Centrālās stacijas biļešu kasēs kundzes ir daudz atsaucīgākas. Labprāt atbild uz maniem jautājumiem pēc būtības, nevis saka "Informācija ir xx lodziņā". Tas jauki. Patīkami pārsteidz arī salona mīkstie krēsli. Kad pēdējo reizi braucu, vēl sēdēju uz cietajiem koka dēlīšiem. Tā nu ar ērtībām iekārtojos salonā un raiti vien aizbraucu ciemos.
Mazie ir samīļojuši septiņus melnus, mēnesi vecus kucēnus un tagad ar prieku rāda man, kurš nu kuram visvairāk iepatīkas. Pēc tam noskatamies lielo meiteņu sagatavoto koncertu - gan dejas, gan mūzika pašu jaunkundžu izdomātas. Laiks paskrien ātri un bez strīda par politiku neiztikt. Arī mani draugi ir skeptiski noskaņoti .. redzot, kā viss notiek valsts pārvaldē, maz cerību, ka jebko vispār varēs mainīt.
No vienas puses, jā, tur ir tik daudz problēmu, ka ne gala ne malas. No otras puses, es gribu dzīvot šajā valstī, tādēļ jāķeras klāt pie izmaiņām. Zivs pūst no galvas, un kamēr parlamentā nenomainīsim tiešām būtisku skaitu cilvēku un kustību, nekādu pārmaiņu nebūs arī funkcionāru rindās.
Lai jums arī pietiek optimisma!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru