Pēdējo nedēļu laikā sanācis regulāri komunicēt ar pašvaldību pārstāvjiem par attīstību. Kā panākt, ka zemes īpašnieki iegādāto īpašumu izmanto lietderīgi? Mūsu bagātība ir tikai zeme, tās resursi un mūsu cilvēki.
Te nu mēs esam. Cilvēki, kuri iegādājušies zemi un rūpniecības ēkas, bet nemaz neplāno ražot, attīstīt un nodarbināt citus, lai padarītu mūs bagātus. Cilvēki, kuri sēž uz savas "siena kaudzes".
Pašvaldību darbinieki un domnieki uzrunājuši mūs Ekonomikas ministrijā ar aicinājumu: " Lūdzu dodiet naudu, lai mēs varētu atpirkt šo zemi un pārdot vai iedot to citiem, kuri gribēs izmantot šo teritoriju ražošanai. Mums nepieciešamas darba vietas"
Te prātā nāk pasaciņa, kurā atskan skaļš un metālisks sauciens: "Kļūda, kļūda, kļūda!" Šis nav vienīgais veids, kā panākt, lai zemi izmantotu mums visiem vēlamajā veidā. Valsts institūciju rokās ir dažas sviras, ko var izmantot daudz efektīvāk. Vairums investīciju projektu jau šodien uzcelti uz privātas zemes. Risks, ka pašvaldība iegādāsies nepareizo zemes gabala lielumu, par neadekvātu cenu un nepiemēroto objektu ir pārāk liels.
Toties pašvaldībai ir cita iespēja: nodokļu politika. Pašvaldībām jādod tiesības vairāk palielināt nodokļu likmi par neizmantotu un neapsaimniekotu īpašumu. Tādejādi pašvaldība var mudināt teritoriju īpašniekus apsaimniekot savu īpašumu labāk un izmantot to ražošanai nevis turēt dīkstāvē. Ja saimnieks pats to nevelēsies darīt, viņš pārdos šo īpašumu kādam, kurš plāno izmantot to efektīvāk.
piektdiena, 2012. gada 13. aprīlis
pirmdiena, 2012. gada 30. janvāris
Lekcijas AIESEC jaunajiem biedriem
Vienu no brīvdienu rītiem pavadīju AIESEC seminārā, klāstot jauniešiem ar zibošām acīm par to, kā plānot projektus.
Semināra lekcijas bija viena pēc otras un Igoram šogad bija izdevies panākt visu lektoru sadarbību, tādēļ spējām sasaistīt visas lekcijas vienu ar otru - plānošana, motivēšana un izpilde.
Nācās pašai atcerēties, kā tas bija pirms 15 gadiem, kad pati klausījos pirmās lekcijas AIESEC semināros.
pirmdiena, 2012. gada 23. janvāris
Atkal par valodu - kā stiprināt latvisko
Vēl arvien nerimst diskusija par valsts valodu, jo tuvojas referendums. Tādēļ vēlos ierakstīt vēl vienu pārdomu rakstu par iespējām stiprināt valodu un veidiem, kā šobrīd politiķi vājina valsti un tādēļ arī valodu.
Latviešu valoda būs tik stipra, cik stipra un garīga būs tās tauta. Jo būsim turīgāki, jo lepnāki būsim par valsti un savu valodu. Mums būs vairāk laika stiprināt, kopt un apgūt mūsu tradīcijas, dzīvesziņu un valodu.
Diemžēl daudzi tuvredzīgi lēmumi apdraud mūsu valsti un iedzīvotāju labklājību. Līdz ar to aizdzen tautiešus svešumā tāpat kā nepārdomātie ekonomiskie lēmumi.
Viens no tiem - obligātā prasība pēc latviešu valodas augstākajā izglītībā. Pēc tam nepārsteidz, ka mūsu doktoriem ir daudz mazāk publikāciju starptautiskajā presē nekā kaimiņvalstī Igaunijā. Kaimiņi uzskata, ka drīkst un pat veicina apmācību augstākajā līmenī angļu valodā. Tas dod būtiskas priekšrocības kaimiņu zinātniekiem:
- pirmkārt, viņu raksti un zinātniskie darbi kļūst pieejami miljoniem citu zinātnieku un interesentu visā pasaulē, pieaug viņu citējamība un atpazīstamība citu augstkolu profesionāļu vidū;
- otrkārt, iespējams piesaistīt labākos lektorus no ārvalstīm;
- treškārt, daudz vairāk studentu varētu izvēlēties par savu studiju vietu valsti, kurā apmācību valoda ir angļu.
Bez šiem iemesliem pavisam praktiska neērtībā - rakstus ārpus Latvijas var publicēt tikai tulkotā veidā, tāpat kā citu zinātnieku raksti publicēti angliski. Mūsu studentiem jānodarbojas ar tulkošanu turp un atpakaļ, lai varētu kļūt par tiešām starptautiski atzītiem zinātniekiem un jātērē tam ievērojams laiks vai līdzekļi.
Un kā izskaidrot, kādēļ Latvijā par labāko augstskolu tomēr uzskata Rīgas Ekonomikas Augstskolu, kurā apmācību valoda izņēmuma kārtā ir angļu valoda? Iemesls, ka tad Daugavpilī vairums mācību programmu būs tikai krievu valodā, manuprāt, nav arguments. Ja Daugavpilī dzīvotu kaut vai daži simti aktīvu studentu no Krievijas, mēs atkal būtu no tā ieguvēji, jo pēc tam viņi kā mūsu ekonomikas aģenti jau strādātu visās kaimiņvalstīs.
Valoda jāstiprina tā, lai pabeidzot vidusskolu, jaunieši visi runātu latviešu valodā. Augstākās izglītības valodai nav tādas nozīmes. Es ierosinu sākt ar visneaizsargātāko - doktorantūras līmeni. Pētījumu pieejamība svešvalodās palielinātu mūsu zinātnieku izredzes iesaistīties starptautiskos pētījumos, kuri vienīgie nākamajos periodos saņems Eiropas finansējumu. Tātad mēs runājam par zinātnes izdzīvošanu.
Man nav arī argumentu, kādēļ Latvijā nevarētu praktizēt mediķi, kuri neprot augstākajā līmenī valsts valodu, ja vien viņi nesniedz pakalpojumus plašam iedzīvotāju lokam. Privātprakse, kas būtu orientēta uz ārzemniekiem un nodarbinātu arī dažus vietējos darbiniekus, būtu vienīgi ieguvums mūsu ekonomikai un sabiedrībai.
Latviešu valoda būs tik stipra, cik stipra un garīga būs tās tauta. Jo būsim turīgāki, jo lepnāki būsim par valsti un savu valodu. Mums būs vairāk laika stiprināt, kopt un apgūt mūsu tradīcijas, dzīvesziņu un valodu.
Diemžēl daudzi tuvredzīgi lēmumi apdraud mūsu valsti un iedzīvotāju labklājību. Līdz ar to aizdzen tautiešus svešumā tāpat kā nepārdomātie ekonomiskie lēmumi.
Viens no tiem - obligātā prasība pēc latviešu valodas augstākajā izglītībā. Pēc tam nepārsteidz, ka mūsu doktoriem ir daudz mazāk publikāciju starptautiskajā presē nekā kaimiņvalstī Igaunijā. Kaimiņi uzskata, ka drīkst un pat veicina apmācību augstākajā līmenī angļu valodā. Tas dod būtiskas priekšrocības kaimiņu zinātniekiem:
- pirmkārt, viņu raksti un zinātniskie darbi kļūst pieejami miljoniem citu zinātnieku un interesentu visā pasaulē, pieaug viņu citējamība un atpazīstamība citu augstkolu profesionāļu vidū;
- otrkārt, iespējams piesaistīt labākos lektorus no ārvalstīm;
- treškārt, daudz vairāk studentu varētu izvēlēties par savu studiju vietu valsti, kurā apmācību valoda ir angļu.
Bez šiem iemesliem pavisam praktiska neērtībā - rakstus ārpus Latvijas var publicēt tikai tulkotā veidā, tāpat kā citu zinātnieku raksti publicēti angliski. Mūsu studentiem jānodarbojas ar tulkošanu turp un atpakaļ, lai varētu kļūt par tiešām starptautiski atzītiem zinātniekiem un jātērē tam ievērojams laiks vai līdzekļi.
Un kā izskaidrot, kādēļ Latvijā par labāko augstskolu tomēr uzskata Rīgas Ekonomikas Augstskolu, kurā apmācību valoda izņēmuma kārtā ir angļu valoda? Iemesls, ka tad Daugavpilī vairums mācību programmu būs tikai krievu valodā, manuprāt, nav arguments. Ja Daugavpilī dzīvotu kaut vai daži simti aktīvu studentu no Krievijas, mēs atkal būtu no tā ieguvēji, jo pēc tam viņi kā mūsu ekonomikas aģenti jau strādātu visās kaimiņvalstīs.
Valoda jāstiprina tā, lai pabeidzot vidusskolu, jaunieši visi runātu latviešu valodā. Augstākās izglītības valodai nav tādas nozīmes. Es ierosinu sākt ar visneaizsargātāko - doktorantūras līmeni. Pētījumu pieejamība svešvalodās palielinātu mūsu zinātnieku izredzes iesaistīties starptautiskos pētījumos, kuri vienīgie nākamajos periodos saņems Eiropas finansējumu. Tātad mēs runājam par zinātnes izdzīvošanu.
Man nav arī argumentu, kādēļ Latvijā nevarētu praktizēt mediķi, kuri neprot augstākajā līmenī valsts valodu, ja vien viņi nesniedz pakalpojumus plašam iedzīvotāju lokam. Privātprakse, kas būtu orientēta uz ārzemniekiem un nodarbinātu arī dažus vietējos darbiniekus, būtu vienīgi ieguvums mūsu ekonomikai un sabiedrībai.
sestdiena, 2011. gada 17. decembris
Vai tev ir dzimtā valoda?
Kopš aktualizēts valsts valodas jautājums, ik pa brīdim analizēju savu uzvedību un valodas lietošanu. Pirms nedēļas sapratu, ka pensionētai kundzītei, kura uzdeva jautājumu krievu valodā, es atbildēju krieviski. Un tikai pēc sarunas sāku domāt.. ja nu viņa vietējā, varēju taču atbildēt latviski utt. Tas kopā ar tvītiem par latviešu nācijas pazemību un nespēju pastāvēt par savu valodu, lika iegrimt nopietnās pārdomās.
Es taču sevi uzskatu par latvieti, manu bērnu dzimtā valoda ir latviešu valoda. Kādēļ es aktīvi necīnos par valoda lietošanu ikdienā? Tikai pēc kāda laika sāku aptvert savu un daudzu citu līdztautiešu neviennozīmīgo situāciju. Es nemaz neesmu pārliecināta, ka pirmos vārdus esmu izrunājusi latviešu valodā, jo mans tēvs ar mani vienmēr ir runājis krieviski. Divu gadu vecumā tekoši runāju abās valodās un tikai pēc bioloģisko vecāku šķiršanās, es izaugu latviskā vidē.
Krievu valoda ir otra mana dzimtā valoda. Es izjūtu krievu balādes tuvāk nekā daudzas latviešu tautasdziesmas, man emocionāli tuvāka krieviskā krāsu gamma nekā latviešu nacionālie toņi, bet es tomēr uzskatu sevi par latvieti. Paradoksāli, ka arī mani brālēni aug jauktā ģimenē, mana māsa precējusies ar puisi, kura ģimenē arī visi runā latviski, un viņa brālis un vedējtēvs arī precējies ar latviešu meiteni. Viņu bērni par savām dzimtajām valodām uzskata divas - latviešu un krievu.
Līdz ar to es pat vēlos reizēm runāt arī otrā savā dzimtajā valodā un negrasos ar savu radinieku, kura ģimenē lieto tikai krievu valodu, runāt latviski. Ja nu reizēm, man tomēr pietrūkst vārdu krājuma. Jo arī krievu valoda ir mana tēva valoda. Nespēju viņu necienīt vai izvairīties no tās lietošanas.
Līdz ar to visa šī ņemšanās ap valodas lietojumu tomēr ir sarežģītāka nekā liekas nacionāļiem. Arī Londonā un daudzās citās pasaules lielpilsētās ir savs China town - ķīnas stūrītis, kur daļa sabiedrības angliski pat nedomā runāt. Lai tajā rajonā strādātu, vairumam darbinieku prasīs ķīniešu valodas zināšanas jeb vienkārši algos savus tautiešus. Bet svarīgākais - ja kāds brits vēlas, lai viņu apkalpo angļu valodā, viņš izvairīsies no tādas iestādes, kurā viņu neapkalpo viņa dzimtajā valodā. Līdzīgi to būtu jādara arī Latvijas iedzīvotājiem. Un tirgus visu noregulē.. Turpretim valsts iestādēs tāpat kā līdz šim ir tikai loģiski, ka Latvijā runāsim vienīgajā valsts valodā.
Vēl arvien atceros 1990-to gadu, kad visas manas krievu draudzenes lūdza, lai ar viņām runā latviski un mēs pilnībā pārgājām uz latviešu valodu saziņā. Pagāja daži gadi un, lai nepazaudētu otras valodas zināšanas, vairumā gadījumu brīvprātīgi piedāvājāmies pāriet uz krievu valodu atpakaļ saziņā. Gan tādēļ, ka iegūtā valoda regulāri jālieto, gan tādēļ, ka viņām latviešu valoda sen vairs nav jāapgūst.
Bet pati sev atzinu, ka negrasos atteikties no vienas no savām valodām. Es to esmu lietojusi saziņā Latvijā un turpināšu to lietot, jo negrasos analizēt katru pretimnācēju. Angļu valodā jautājošu cilvēku taču es nemēģinu nosvērt un nomērīt - vai viņš šeit pārcēlies dzīvot, vai tomēr tikai iebraucis uz dažām dienām. Nedarīšu to arī ar jautātājiem krievu valodā. Un bērniem būs jāmācās abas - krievu un angļu valodas.
Uz referendumu iešu, balsošu PRET vēl vienu valsts valodu, bet visur, kur būšu klients, mani jāapkalpo latviski. Tā ir cieņas izrādīšana pret mani un manu bērnu un vīra vienīgo dzimto valodu.
Kad ar šiem jautājumiem esmu tikusi skaidrībā pati, man palicis vienkāršāk lasīt un diskutēt arī ar citiem.
Es taču sevi uzskatu par latvieti, manu bērnu dzimtā valoda ir latviešu valoda. Kādēļ es aktīvi necīnos par valoda lietošanu ikdienā? Tikai pēc kāda laika sāku aptvert savu un daudzu citu līdztautiešu neviennozīmīgo situāciju. Es nemaz neesmu pārliecināta, ka pirmos vārdus esmu izrunājusi latviešu valodā, jo mans tēvs ar mani vienmēr ir runājis krieviski. Divu gadu vecumā tekoši runāju abās valodās un tikai pēc bioloģisko vecāku šķiršanās, es izaugu latviskā vidē.
Krievu valoda ir otra mana dzimtā valoda. Es izjūtu krievu balādes tuvāk nekā daudzas latviešu tautasdziesmas, man emocionāli tuvāka krieviskā krāsu gamma nekā latviešu nacionālie toņi, bet es tomēr uzskatu sevi par latvieti. Paradoksāli, ka arī mani brālēni aug jauktā ģimenē, mana māsa precējusies ar puisi, kura ģimenē arī visi runā latviski, un viņa brālis un vedējtēvs arī precējies ar latviešu meiteni. Viņu bērni par savām dzimtajām valodām uzskata divas - latviešu un krievu.
Līdz ar to es pat vēlos reizēm runāt arī otrā savā dzimtajā valodā un negrasos ar savu radinieku, kura ģimenē lieto tikai krievu valodu, runāt latviski. Ja nu reizēm, man tomēr pietrūkst vārdu krājuma. Jo arī krievu valoda ir mana tēva valoda. Nespēju viņu necienīt vai izvairīties no tās lietošanas.
Līdz ar to visa šī ņemšanās ap valodas lietojumu tomēr ir sarežģītāka nekā liekas nacionāļiem. Arī Londonā un daudzās citās pasaules lielpilsētās ir savs China town - ķīnas stūrītis, kur daļa sabiedrības angliski pat nedomā runāt. Lai tajā rajonā strādātu, vairumam darbinieku prasīs ķīniešu valodas zināšanas jeb vienkārši algos savus tautiešus. Bet svarīgākais - ja kāds brits vēlas, lai viņu apkalpo angļu valodā, viņš izvairīsies no tādas iestādes, kurā viņu neapkalpo viņa dzimtajā valodā. Līdzīgi to būtu jādara arī Latvijas iedzīvotājiem. Un tirgus visu noregulē.. Turpretim valsts iestādēs tāpat kā līdz šim ir tikai loģiski, ka Latvijā runāsim vienīgajā valsts valodā.
Vēl arvien atceros 1990-to gadu, kad visas manas krievu draudzenes lūdza, lai ar viņām runā latviski un mēs pilnībā pārgājām uz latviešu valodu saziņā. Pagāja daži gadi un, lai nepazaudētu otras valodas zināšanas, vairumā gadījumu brīvprātīgi piedāvājāmies pāriet uz krievu valodu atpakaļ saziņā. Gan tādēļ, ka iegūtā valoda regulāri jālieto, gan tādēļ, ka viņām latviešu valoda sen vairs nav jāapgūst.
Bet pati sev atzinu, ka negrasos atteikties no vienas no savām valodām. Es to esmu lietojusi saziņā Latvijā un turpināšu to lietot, jo negrasos analizēt katru pretimnācēju. Angļu valodā jautājošu cilvēku taču es nemēģinu nosvērt un nomērīt - vai viņš šeit pārcēlies dzīvot, vai tomēr tikai iebraucis uz dažām dienām. Nedarīšu to arī ar jautātājiem krievu valodā. Un bērniem būs jāmācās abas - krievu un angļu valodas.
Uz referendumu iešu, balsošu PRET vēl vienu valsts valodu, bet visur, kur būšu klients, mani jāapkalpo latviski. Tā ir cieņas izrādīšana pret mani un manu bērnu un vīra vienīgo dzimto valodu.
Kad ar šiem jautājumiem esmu tikusi skaidrībā pati, man palicis vienkāršāk lasīt un diskutēt arī ar citiem.
piektdiena, 2011. gada 21. oktobris
Pierādi, ka neesi muļķis
Vakardien skaidroju savai mammai, kas tas īsti ir melnais PR un kā viņš rodas. Kā viņš rodas, man vēl arvien pašai nav īsti skaidrs, bet acīmredzot tas notiek ļoti profesionāli. Ideāls piemērs - prezidentam Bērziņam esot iebildumi par Danielu Pavļutu kā ekonomikas ministru.
Patiesībai jāsaka, ka Danielu pazīstu jau vairāk kā 10 gadus, bet pēdējo gadu viņu pat neesmu satikusi. Latvija ir maziņa un esam bijuši kopā dažādos pasākumos, aktivitātēs. Redzēju viņu garām skrienot arī partijas birojā, bet mani viņš todien pat nepamanīja, jo bija aizņemts sarunā ar citiem kolēģiem. Es domāju, ka viņam nav nojausmas, ka es šobrīd esmu ZRP birojā un aktīvi darbojos partijā. Tomēr zinu, ka viņš apguvis labu izglītību, darbojies Tidzniecības un Rūpniecības kamerā, un uzskatu viņu par veiksmīgu piemēru, kādam jābūt mūsdienu politiķim. Atceroties, kāds amats un pienākumi viņam bija uzticēti kamerā, man ne mirkli nav šaubu, ka par viņa profesionalitāti Bērziņa kungam nav nekādu iebildumu. To apliecina arī mūsu kolēģu sarunas ar prezidentu Bērziņu. Un tomēr presē krustām šķērsām publikācijas par to, ka viņš nav profesionālis.
Pret šādām publikācijām ir grūti cīnīties. Līdzīgi kā diskusijās, kad tev pajautā.. vai jūs vairs nelietojat narkotikas? Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt pareizi. Jo aizdomas sabiedrībā paliek uz visiem laikiem.
Presei ir liels spēks un šobrīd acīmredzami tiek mēģināts pārliecināt sabiedrību, ka mūsu izvirzītie ministri nav piemērotākie. Par to, ka Gaidis Bērziņš tieslietas pārvaldījis jau divreiz un tiesas ir ļoti problemātiska darbības joma, nekāda trokšņa medijos nav. Bēdīgi. Līdz balsojumam par valdību vēl vairākas dienas un nav zināms, kādus vēl šūpošanas manevrus paredzējuši potittehnologi.
Patiesībai jāsaka, ka Danielu pazīstu jau vairāk kā 10 gadus, bet pēdējo gadu viņu pat neesmu satikusi. Latvija ir maziņa un esam bijuši kopā dažādos pasākumos, aktivitātēs. Redzēju viņu garām skrienot arī partijas birojā, bet mani viņš todien pat nepamanīja, jo bija aizņemts sarunā ar citiem kolēģiem. Es domāju, ka viņam nav nojausmas, ka es šobrīd esmu ZRP birojā un aktīvi darbojos partijā. Tomēr zinu, ka viņš apguvis labu izglītību, darbojies Tidzniecības un Rūpniecības kamerā, un uzskatu viņu par veiksmīgu piemēru, kādam jābūt mūsdienu politiķim. Atceroties, kāds amats un pienākumi viņam bija uzticēti kamerā, man ne mirkli nav šaubu, ka par viņa profesionalitāti Bērziņa kungam nav nekādu iebildumu. To apliecina arī mūsu kolēģu sarunas ar prezidentu Bērziņu. Un tomēr presē krustām šķērsām publikācijas par to, ka viņš nav profesionālis.
Pret šādām publikācijām ir grūti cīnīties. Līdzīgi kā diskusijās, kad tev pajautā.. vai jūs vairs nelietojat narkotikas? Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt pareizi. Jo aizdomas sabiedrībā paliek uz visiem laikiem.
Presei ir liels spēks un šobrīd acīmredzami tiek mēģināts pārliecināt sabiedrību, ka mūsu izvirzītie ministri nav piemērotākie. Par to, ka Gaidis Bērziņš tieslietas pārvaldījis jau divreiz un tiesas ir ļoti problemātiska darbības joma, nekāda trokšņa medijos nav. Bēdīgi. Līdz balsojumam par valdību vēl vairākas dienas un nav zināms, kādus vēl šūpošanas manevrus paredzējuši potittehnologi.
ceturtdiena, 2011. gada 20. oktobris
Vārdi, kas saskan ar darbiem
Esmu pieskaitāma pie tās sabiedrības daļas, kas īsti neuzticas apkārtējiem. Tipiski latviski. Jebkuru uzlūkoju ar nelielām aizdomām, jo īpaši pēc pieredzētā krīzes laikā 2009. gadā. Pat ļoti burvīgi cilvēki grūtās situācijās meloja acīs skatīdamies un tādēļ rēķinos, ka jebkurš svešs cilvēks varētu rīkoties līdzīgi.
Tomēr pārsteidza svētdienas rītā lasītā ziņa, ka no partijas atšķēlušies seši cilvēki, kaut gan jau pirms vēlēšanām daļai no viņiem bija jūtams sakāpināti augsts pašvērtējums. Trūka pamata, lai pārliecinātos, ka tiešām šie cilvēki ir tik zinoši, profesionāli un godprātīgi. Un diemžēl .. nebija arī. Goda prāta pietrūka un arī drosmes. Pēdējā tikšanās reizē sestdien neviens pat nepiecēlās un nepateica, ka apsver jautājumu par atšķelšanos no partijas. Svētdien partijas valdes locekļi par to uzzināja pa tālruni un tad jau uzreiz tas bija presē.
Tomēr šorīt esmu atkal gandarīta par tiem kolēģiem, kas ir mūsu pārstāvji sarunās ar citiem politiskajiem spēkiem un ka tie pat neapsver "pārdošanos" sponsoriem vai ieinteresētajām pusēm.
http://diena.lv/tu/STD8uD
Patiess lepnums, ka žurnālistu izpēte mūsu partijas rindās vainagojusies ar to pašu, ko esmu dzirdējusi valdes sēdēs, tiešās un netīšām dzirdētās sarunās. Partijas rindas vieno ideālistus, kuri vēl cer mainīt šo valsti.
Un šobrīd dienas kārtībā .. kā organizēties tālāk. Valdības veidošanas periperijas diemžēl paralizējušas biroju un gaidam, kamēr būs skaidrs, kas notiek tālāk, jo daudzas gaišākās galvas šobrīd Saeimas namā. Tur arī mums kā jaunai partijai viss jāapgūst - kādi līgumi jāslēdz ar katru darbinieku, kā pieslēgt printerus vai kas jādara, lai no personīgajiem portatīvajiem datoriem varētu arī kādu e-vēstuli nosūtīt. Pilnīgi muļķīgi sīkumi, bet paņem tik daudz laika. Bet tiem mūsu deputātiem, kas dzīvojuši ārpus Rīgas šobrīd intensīvi jāmeklē dzīvesvieta, jākārto administratīvie papīri u.tml. Tomēr jau šo piektdien pirmie pārstāvji būs atpakaļ reģionos, lai turpinātu sarunas ar vēlētājiem un darītu to visu termiņu nevis tikai īsi pirms vēlēšanām. Un par to atkal ir vērts lepoties. Tas, par ko šobrīd satraucos es, ir fakts, ka man nav skaidrs, kā pat es varētu noskaidrot, kur un kad šie deputāti būs un kā par to uzzinās vēlētāji. Tas šodienas darba kārtībā.
Tomēr pārsteidza svētdienas rītā lasītā ziņa, ka no partijas atšķēlušies seši cilvēki, kaut gan jau pirms vēlēšanām daļai no viņiem bija jūtams sakāpināti augsts pašvērtējums. Trūka pamata, lai pārliecinātos, ka tiešām šie cilvēki ir tik zinoši, profesionāli un godprātīgi. Un diemžēl .. nebija arī. Goda prāta pietrūka un arī drosmes. Pēdējā tikšanās reizē sestdien neviens pat nepiecēlās un nepateica, ka apsver jautājumu par atšķelšanos no partijas. Svētdien partijas valdes locekļi par to uzzināja pa tālruni un tad jau uzreiz tas bija presē.
Tomēr šorīt esmu atkal gandarīta par tiem kolēģiem, kas ir mūsu pārstāvji sarunās ar citiem politiskajiem spēkiem un ka tie pat neapsver "pārdošanos" sponsoriem vai ieinteresētajām pusēm.
http://diena.lv/tu/STD8uD
Patiess lepnums, ka žurnālistu izpēte mūsu partijas rindās vainagojusies ar to pašu, ko esmu dzirdējusi valdes sēdēs, tiešās un netīšām dzirdētās sarunās. Partijas rindas vieno ideālistus, kuri vēl cer mainīt šo valsti.
Un šobrīd dienas kārtībā .. kā organizēties tālāk. Valdības veidošanas periperijas diemžēl paralizējušas biroju un gaidam, kamēr būs skaidrs, kas notiek tālāk, jo daudzas gaišākās galvas šobrīd Saeimas namā. Tur arī mums kā jaunai partijai viss jāapgūst - kādi līgumi jāslēdz ar katru darbinieku, kā pieslēgt printerus vai kas jādara, lai no personīgajiem portatīvajiem datoriem varētu arī kādu e-vēstuli nosūtīt. Pilnīgi muļķīgi sīkumi, bet paņem tik daudz laika. Bet tiem mūsu deputātiem, kas dzīvojuši ārpus Rīgas šobrīd intensīvi jāmeklē dzīvesvieta, jākārto administratīvie papīri u.tml. Tomēr jau šo piektdien pirmie pārstāvji būs atpakaļ reģionos, lai turpinātu sarunas ar vēlētājiem un darītu to visu termiņu nevis tikai īsi pirms vēlēšanām. Un par to atkal ir vērts lepoties. Tas, par ko šobrīd satraucos es, ir fakts, ka man nav skaidrs, kā pat es varētu noskaidrot, kur un kad šie deputāti būs un kā par to uzzinās vēlētāji. Tas šodienas darba kārtībā.
ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris
Slimošanas rudenī
Lai cik veselīga būtu izvēlētā pārtika, rudenī tik un tā mājinieki slimo. Ja vēdera vīrusu-viendienīti izslimojam ātri un pēc divām dienām viss jau aizmirsies, tad rudens drēgnumā radies klepus un iesnas gan tik ātri nepazūd.
Tā nu ja gandrīz nedēļu sēžu mājās, rūpīgi dzeru siltas tējas un ēdu vitamīniem bagātu pārtiku, tomēr tas netraucēja arī manam organismam pieteikt streiku. Nu es esmu bez balss un lēnām apsveru, vai kārtējo laringītu ārstēt ar antibiotikām un mēģināt ielekt braucošajā politikas vilcienā vai tomēr ļauties dabai un ārstēties, kamēr "tas tur augšā" izlems, ka laiks atkal darboties un plosīties.
Neesmu ļoti izteikta fatāliste, tomēr reizēm ieklausos kopējā organisma noskaņojumā. Jo īpaši tad, kad organisma uzvedība ir nedaudz neloģiska vai negaidīta. Tas palīdz samierināties ar domu, ka atkal kāds bērns saslimis arī.. jo līdz ar to neviens plāns īsti nevar tikt realizēts iecerētajā laikā un apjomā.
Tā ir jocīga pārmaiņa pēc iepriekš ierastā paļaušanās uz sevi vienmēr un visur.
Tā nu ja gandrīz nedēļu sēžu mājās, rūpīgi dzeru siltas tējas un ēdu vitamīniem bagātu pārtiku, tomēr tas netraucēja arī manam organismam pieteikt streiku. Nu es esmu bez balss un lēnām apsveru, vai kārtējo laringītu ārstēt ar antibiotikām un mēģināt ielekt braucošajā politikas vilcienā vai tomēr ļauties dabai un ārstēties, kamēr "tas tur augšā" izlems, ka laiks atkal darboties un plosīties.
Neesmu ļoti izteikta fatāliste, tomēr reizēm ieklausos kopējā organisma noskaņojumā. Jo īpaši tad, kad organisma uzvedība ir nedaudz neloģiska vai negaidīta. Tas palīdz samierināties ar domu, ka atkal kāds bērns saslimis arī.. jo līdz ar to neviens plāns īsti nevar tikt realizēts iecerētajā laikā un apjomā.
Tā ir jocīga pārmaiņa pēc iepriekš ierastā paļaušanās uz sevi vienmēr un visur.
Abonēt:
Ziņas (Atom)