Pirmā nedēļa studentes lomā

Paskrējusi pirmā mācību nedēļa Amerikā. Nolēmu pierakstīt savus spilgtākos iespaidus.  Gan tādēļ, ka daudzi no jums jautā, kā tad ir? Gan sev pašai piemiņai.

Ievadam - mācos piecus mācību priekšmetus. No tiem viens attālināti, pārējiem četriem ir lekcijas.

Otrdien vienā no priekšmetiem uz ceturtdienu pasniedzēja uzdod izlasīt 2 grāmatas nodaļas. Izrādās mazliet vairāk kā 55 lappuses. Sākotnēji ieplānoju kalendārā tam divas stundas un priecājos, ka būs vēl laiks arī pasportot.

Trešdienas rītā sāku lasīt. Pēc stundas saprotu, ka esmu izlasījusi tieši 10 lappuses. Mjā. Izrādās, es lasu sasodīti lēni. Labi, ka man rīts sākas jau septiņos. Līdz vakaram esmu paspējusi izlasīt visu prasīto, apmeklēt abas klātienes lekcijas un pat aiziet pasportot. Un tad pieķeros priekšmetam, kurš ir attālināti. Darba uzdevums aprakstīts uz 3 lapām. Esmu ieplānojusi noskatīties prasītos video un turpināt lasīt darba uzdevumus. Apmēram otrās lapas vidū parādās uzdevumi, kurus izrādās jāiesniedz jau līdz trešdienas pusnaktij.  Ir jau deviņi vakarā. 

Darbus iesniedzu laikā, bet gulēt aizgāju ap 23.30. Nākamnedēļ plānoju ātrāk izlasīt visu uzdoto nevis tikai pirmo lapu. 

Valdības darbs pavasarī vs tagad.

 Jau pirms pāris nedēļām es Twitter rakstīju, ka mani pārņem sajūta, ka šī ir cita valdība nekā tā, kas darbojās pavasarī.

Pēc haosa šajās dienās ar preču ierobežošanu un citiem lēmumiem, gribu piedāvāt savu ekonomikas pētnieces viedokli uz pēdējo dienu lēmumiem. Kopš 1998.gada periodiski esmu vērtējusi dažādu valdības lēmumu ietekmi uz ekonomiku un šoreiz mani pārņem bažas par izvēlēto statēģiju.

Vai atceraties pavasarī, kā mēs visi šūmējāmies, kad policija sodīja trīs jaunus vīriešus, kas kopā spēlēja strītbolu svaigā gaisā? Un kā sašutām par 9.maija cilvēku masveida pulcēšanos. Redzējām un brīnījāmies - inficēšanās uzliesmojuma nebija. Vai šobrīd jūs esat novērojuši, ka valdība pieņemtos lēmumus kontrolētu ar kaut pusi no tās degsmes, kāda bija pavasarī?

Ik pēc dažām nedēļām, bet reizēm pat divas reizes nedēļā tiek ieviesti jauni ierobežojumi. Nezinu, kā citi, taču es esmu zaudējusi spēju izsekot visiem jaunumiem. Ir nogurums visu laiku skatīties - vai uz mani kaut kas attiecas? Jo daudzreiz ierobežojumi ir nebūtiskas izmaiņas. Mani interesē vairs tikai, vai bērniem viss labi un kā varam samazināt slodzi uz mediķiem.

Es jau gadiem strādāju no mājām, tāpēc kārtējo reizi saprotot, ka kāds no bērniem, ir kontaktpersona vai tādu esam satikuši, cenšamies izolēties mājās. Mēs varam nodrošināt arī ierīces un turpināt apmācību no mājām, mazākā burbulī, ja ir pietiekams atbalsts no skolas e-apmācībai, tajā skaitā reālas tiešsaistes stundas. Nespēju saprast, kāpēc tomēr nesadalīja bērnus pēc vajadzības - tiem, kam vajag, ir klātiene. Pārējos mudinātu mācīties no mājām. Kad piedāvāju šo savā skolā, atbilde neliecināja, ka skola šo gatava ņemt vērā. Jā, varat pāriet uz mājas apmācību, bet tad minimālas tiešsaistes stundas. Tā nu turpinājām iet uz skolu, līdz viens no bērniem atkal kļuva par kontaktpersonu. Tagad tāpat sēžam mājās, bet nu daudzas no stundām ir tiešsaistē un bērni var sekot līdzi notiekošajam un mācīties paši.

Taču lielākais samulsums man ir par inovatīvo risinājumu samazināt veikalu apmeklējumu, ierobežojot pārdodamo produktu klāstu.

Ko mēs redzam Eiropā? Cilvēku rindas pie veikaliem, jo ir ierobežots apmeklētāju skaits veikalos un tas tiek kontrolēts. Kā iespējams, ka piektdienas vakarā veikali pārbāzti, ja ir noteikti ierobežojumi cilvēku skaitam veikalā? Jūs spējat to saprast? Es nē.

Kāpēc mēs ieviešam jaunus ierobežojumus, kad netiek ieviesti iesošie? Kam tas ir izdevīgi? Kurš mēģina pierādīt, ka šobrīd būs kaut kāda kontrolētā ekonomika - šo drīkst un to nedrīst? 

Kāpēc iekšlietu sistēmas neizdarības dēļ publiski lamā veselības ministri? Ja iedzīvotāji ierobežojumus ievērotu līdzīgi kā pavasarī, mums būtu līdzīgi maza vīrusa izplatība. Nestrādā ieviešana nevis nepareizi pasākumi. 

Tā vietā, lai ierobežotu VISOS veikalos cilvēku skaitu un to mērķtiecīgi kontrolētu, mēģina sarakstīt preces, kuras būs vai nebūs pieejamas. Inovatīvi, bet tā kā par šādu risinājumu neviens iepriekš nebija domājis, tad tagad steigā rodas kļūdas.

Varbūt tomēr mēģināt panākt līdz šim noteikto? Tātad, ja veikalā ierodās četru personu ģimene, tad nevienam citam uz 60 kvadrātmetriem vairāk nav iespējams tur ieiet. Un viss. Veikali ļoti ātri sapratīs, cik ekonomiski tas ir neizdevīgi un apkārtējie šķībi skatīsies, ja kāds ies ar ģimeni pastaigāties pa veikalu. Taču jāatceras, ka blakus dzīvo arī vientuļie vecāki ar maziem bērniem, kuri nemaz likumīgi nevar atstāt bērnus bez uzraudzības, un pēc darba dodas uz bērnudārzu, izņem bērnus un tikai tad dodas uz veikalu. Pārējie stāv ārā un gaida rindā - ik pa diviem metriem. Un viss. Un beidzam šķirot preču kategorijas. Ja ir konkrēti veikali, ko atzīst par nesvarīgiem, labi. Būs nesvarīgie veikali. Bet beidziet ieviest jaunus, grūti nosakāmus, pamatojumus un saprotamus ierobežojumus un strādājiet, lai darbojas esošie, par kuriem esat lēmuši.

Strādājot ar bērniem no mājām

Darba devējs man radis iespēju darba pienākumus daļēji veikt mājās. Tas nozīmē, ka reizēm darbu varu ieplānot vēlos vakaros vai naktīs, kad mājās ir klusums, jo dienā atkal jau bijuši neatliekami ar darbu nesaistīti pienākumi.
Te mazliet ieskats par to, cik viegli to reizēm izdarīt.

svētdienas vakars

21.15 mazā trīsgadīgā meita - Mammu, kad jūs ar tēti aiziesiet gulēt, es aiziešu pačurāt uz podiņa un nākšu gulēt pie jums.

Apsēžos pie datora un mēģinu rakstīt.. Kabineta durvis ir tieši pusceļā starp meiteņu guļamistabu un mūsējo. Vīrs aizgājis gulēt, jo zin, ka TV man traucē strādāt.

23.40 mazā kliedz, jo rādās slikti sapnīši. Pasēžu pie gultas un turu rociņu, lai māsa skolniece varētu gulēt. Rīt ir skolas diena.

00.30 mazā māsa dodas uz WC. Vairs nekliedz, tikai aizstaigā uz wc, nopēta, ka es vēl neguļu un atgriežas savā gultā. Mēģinu turpināt strādāt.

01:20 atkal skan dip dap mazie solīši. Aizvedu atpakaļ līdz gultai, paturu rociņu.

02.30 atkal atnākusi. Ieraugot mani pie datora, sāk raudāt. Aizvedu atpakaļ gulēt pašas gultā.

3.00 manas rezerves baterijas ir beigušās, dodos pie miera.

3.20 ierodas mazā meita un ieraušas gultā tēta pusē. Jo viņš parasti gulētājus pat nepamana. Beidzot varam gulēt.

7.00 mostamies ar pārliecību, ka bērni dosies uz bērnudārzu un tad es pastrādāšu un vēl pagulēšu.

7.20 Zaņuks, kaut naktī gulējis blakus klusu un mierīgi, nu jau minūtes desmit klepo tā, ka atmetu cerības viņu vest uz bērnudārzu.

7.40 ārplānoju visus darbus un mēģināšu strādāt pusdienslaikā.

Epiloga vietā - meita bērnudārzā atgriezās pēc 3 nedēļām, kad tapa šis ieraksts, un man tā arī nav izdevies atrast aukli.

Kad pirmklasnieks grib palikt uz otru gadu

Mazā meita mācās mūzikas skolā pirmajā klasē un arī parastajā skolā pirmajā klasē. Meitēnam grūti, jo pilni septiņi palika tikai oktobrī. Tomēr cerējām, ka tāpat kā lielā māsa un brālis tiks galā un apvienos abas skolas.
Uz pavasari sekmes kļuva pavisam šaubīgas un nācās braukt runāties ar solfedžo skolotāju, jo mācību piederumi regulāri noklīst, uz stundu nav gatavojusies, darboties negrib un saka, ka neko nesaprot.
Beidzot kādu dienu sarunā atskan: "Mammu, ja es nenokārtošu gala pārbaudījumu solfedžo, vai mani atstās uz otru gadu mūzikas skolā?"
Paskaidroju, ka meitai tad nāksies šķirties no mūzikas skolas un atpakaļ iespējams mācīties budžetā vairs nevarēs tikt. Meita saskumst. Beidzot man ir iespēja jautāt, kādēļ viņa grib palikt uz otru gadu, un saņemu atbildi - "Jo tad es varēšu mācīties ar K. vienā klasē".

Izrādās, tāds ir viņas plāns. Meitas labākā draudzene K. ir pusgadu jaunāka un tādēļ mūzikas skolā sāks mācīties tikai nākamgad.
Mācību gads man par lielu prieku tika pabeigts labi. Cerams, ka nākamgad jau mums visiem ies vieglāk.

Viens pret visiem vai visi pret vienu?

Vakar svinējām vārda dienu. Ciemos braucām visi septiņi. Taču jau pēc nepilnām divām stundām mazais brālis kļuva kašķīgs. Var jau saprast - bērns pirmo mēnesi bērnudārzā, noguris no pārmaiņām un vēl lielais brālis pakacināja, stumjot prom no kopīgās rotaļāšanās. Diemžēl beigās puika jau raudāja skaļā balsī un prasījās mājās.
Pārējie bija visai omulīgi - lielajai meita draudzene, mazā meita izgulējusies ratos un gatava dzīvoties rokās vai blakus uz dīvāna. Vidējie bērni priecīgi spēlējas ar jubilāru - ceļ, būvē, rotaļājas.  Pretīm viens, kurš noraudājes un kliedz, stumj visus prom.
Ja man būtu viens bērns, es nedomājot brauktu prom, bet šoreiz centos gan nomierināt, gan izklaidēt līdz sapratu - nekā nebūs. Viņam rīt atkal jāiet uz bērnudārzu, vajag spēku un omulību, lai izdzīvotu garo dienu prom no vecākiem. Ja būtu tuvāk mājām, aizsūtītu mājās vienu pašu ar vienu no vecākiem, bet šoreiz to fiziski nevaram - viens auto un esam vairāku desmitu kilometru attālumā no mājām. Tā nu taisījāmies un braucām vien prom visi.
Arī mājās visu vakaru puika pārvienotojās ar knupīti mutē un lika lego klučus, regulāri par kaut ko sabēdājās un paraudāja, bet mājas ārstē. Aizgāja gulēt kā parasti, nakts bija laba, un no rīta omulīgs puisis spiegdams no prieka devās uz bērnudārzu.
Reizēm nākas pakļaut pārējo vēlmes vienam. Jo tā ir pareizi. Tad nākamās dienas atkal ir baudāmas.

Aktuāli, ja šovasar vajag profesionāļu atbalstu BKUS

Kopš lielāko dienas daļu pavadu audzinot bērnus, dalos ar pieredzi pļāpu portālos, taču arī šeit droši vien kādai noderēs manas pēdējā laika atklāsmes, kā ātrāk iegūt valsts apmaksātu medicīnas palīdzību lielajās klīnikās.
Vēl pirms pusgada biju pilnīgi pārliecināta, ka visātrāk pierakstu organizēt ar elektroniskā pasta starpniecību. Atbildes par iespējamo pierakstu bija operatīvas, precīzas un mazāk kā diennakts laikā jautājums bija atrisināts. Diemžēl jau martā secināju, ka sūtītās vēstules sāk pazust vai atbildēts tiek nedēļas laikā. Iespējams mainījusies organizatoriskā struktūra vai cilvēki, jo nomainīts arī tālruņa numurs, pa kuru veicams pieraksts un šobrīd BKUS pierakstu var veikt no 8.00 līdz 20.00.
Visbiežāk secināsiet, ka pieraksts pie dažiem no ārstiem pieejams vien pēc 3-4 mēnešiem (vasara ir atvaļinājumu sezona ar BKUS speciālistiem). Taču vienu vai divas reizes nedēļā uzzvanot uz info tālruni un pārbaudot vakantās vizītes, jūs varat izmantot kāda vecāka atteiktu vietu. Ņemot vērā darba apjomu, kāds ir reģistratūrā un to, kā organizēts šobrīd darbs, reģistratūras darbinieki diez vai varētu vēl nodarboties ar atzvanu kādam vecākam, kas gatavs operatīvi mainīt plānus un izmantot pieejamo logu ātrāk.
Zvanīju katru nedēļu vismaz vienu reizi vairākas nedēļas no vietas. Šobrīd varu ieteikt, ka visvieglāk informatīvo tālruni sazvanīt pēc darba laika t.i. 18.00-20.00, kad man paveicās uzķert brīvu gastroenterologa vizīti uz nākamā rīta 9.00. Visgrūtāk vai pat teju neiespējami šķiet sazvanīt dienas vidū.
Tāpat, protams, gribu atgādināt, ka tas, ka atradāt citu vizīti agrākā laikā, nenozīmē, ka automātiski tiek atcelta jūsu iepriekš pieteiktā vizīte. To jādara pašiem. Un to ērti var izdarīt arī elektroniski, tikai sagaidiet atbildi, jo izrādās ne visi e-pasti aizceļo līdz BKUS un automātisku atbildētāju viņi patreiz nav uzlikuši. Līdz ar to e-pasts var nozust interneta labirintos un neviens par to nekad neuzzinās.

Produktu attīstība - pazudusi tulkojumā..

Piedaloties debatēs par Latvijas viedo specializāciju, nevarēju saprast mūžīgo pretīmpastāvēšanu starp uzņēmējiem, kas ir inovāciju ieviesēji, un zinātniekiem, kuri pēta un rada zināšanas. Līdz pagājušā nedēļā saņēmu tiešu jautājumu no kolēģes Pārresoru koordinācijas centrā - kādēļ mēs (Ekonomikas ministrija) stāstot, ka līdzekļi uzņēmēju komerciāliem pētījumiem (plašāk pazīstami kā Kompetenču centri, kas ir ļoti neprecīzs nosaukums un, manuprāt, ar steigu maināms) ir iekļaujami valsts izvirzītajos mērķos (R&D angļu valodā), ja valsts apņēmusies nodrošināt līdzekļus "zinātniskajai darbībai". Komerciālie pētījumi mēdz būt arī nesaistīti ar zinātnisko darbību.
Tā kā savas zināšanas par inovāciju sistēmu, pētniecību un attīstību jeb R&D biju paplašinājusi vien no starptautiskās pieejamās literatūras, tad atbildēju, ka Latvijas mērķis ir sasniegt atbilstošu apjomu investīciju pētniecībā un attīstībā nevis zinātnē kā tādā.
Liels bija mans pārsteigums, kad iepazīstoties ar spēkā esošo Zinātniskās darbības likumu, tajā atradu pantu "Ikgadējais kopējais valsts un privātpersonu finansējuma apjoms zinātniskajai darbībai — 3procenti no iekšzemes kopprodukta — sasniedzams līdz 2010.gadam".
Kamēr visā pasaulē lieto pilnīgi cita tipa izmaksu uzskaiti - skaita ieguldījumus pētniecībā un attīstībā. Inovācijām itin bieži var nebūt nekādas saistības ar zinātnisko darbību. Un te nu mēs esam. Paši savā likumdošanā radījuši pilnīgi nepareizu priekšstatu zinātniekiem un daudziem politiķiem par darbības rādītājiem un attiecīgi mērāmajiem rezultātiem un pat instrumentiem, kā sasniegt mērķus.

Necentīšos tulkot, bet iekopēju pasaulē atzītākā P&A rokasgrāmatas Frascati Manual viedokli:

According to the Frascati Manual, 2002, R&D is defined as a "creative work undertaken on a systematic basis in order to increase the stock of knowledge of man, culture and society, and the use of this stock of knowledge to devise new applications".

Šajā pētniecības un attīstības uzskaitījumā skaidri norāda uz eksperimentālo attīstību: Experimental development is systematic work, drawing on existing knowledge gained from research and/or practical experience, which is directed to producing new materials, products or devices, to installing new processes, systems and services, or to improving substantially those already produced or installed. R&D covers both formal R&D in R&D units and informal or occasional  R&D in other units.
Kad Latviju vērtē pēc inovāciju rādītājiem, tad tieši privātā sektorā nodarbināto pētnieku un privātā sektora investīcijas pētniecībā un attīstībā ir visvājākie rādītāji. Tieši privātā sektora rādītāju uzlabošana, jeb panākšana, ka uzņēmēji iegulda vairāk līdzekļu jaunu produktu/metožu vai iekārtu izveidē, ir Latvijas ekonomikas attīstības iespēja.
Pieļauju, ka nepilnīga tulkojuma lietošana rada risku tālākam dialogam. Lai gan papildus līdzekļi zinātnei no valsts puses ir absolūta nepieciešamība, tomēr vēl arvien uzskatu, ka ar šodien pieejamajiem līdzekļiem varam sasniegt vairāk, ja orientēsimies uz Latvijas uzņēmēju vajadzībām. Ne velti attīstītās valstīs vismaz 60% pētniecības un attīstības finansējuma nāk no privātā sektora. Šo apjomu ar valsts budžetu vēl ilgi nevarēsim nodrošināt, jo veselības aprūpe, pensijas un citas vajadzības ne tuvu man apmierinošā līmenī, bet zinātne šobrīd teju 80% resursu saņem no valsts un ES, kamēr uzņēmēji norāda uz projektiem simtiem tūkstošu eiro vērtībā, kurus ir spiesti izvietot ārpus Latvijas, jo vietējiem trūkstot ieinteresētības tos risināt. Tā neesot zinātne!
Ceru, ka diskusiju gaitā tomēr precizēsim gaidas un iespējams pārskatīsim kļūdainos tulkojumus, lai nestrīdētos par uzņemtajām saistībām arī Eiropas mērogā, jo tur mēs salīdzinām R&D finansējuma apjomu nevis ieguldījumus zinātniskā darbībā.