Vai tev ir dzimtā valoda?

Kopš aktualizēts valsts valodas jautājums, ik pa brīdim analizēju savu uzvedību un valodas lietošanu. Pirms nedēļas sapratu, ka pensionētai kundzītei, kura uzdeva jautājumu krievu valodā, es atbildēju krieviski. Un tikai pēc sarunas sāku domāt.. ja nu viņa vietējā, varēju taču atbildēt latviski utt. Tas kopā ar tvītiem par latviešu nācijas pazemību un nespēju pastāvēt par savu valodu, lika iegrimt nopietnās pārdomās.
Es taču sevi uzskatu par latvieti, manu bērnu dzimtā valoda ir latviešu valoda. Kādēļ es aktīvi necīnos par valoda lietošanu ikdienā? Tikai pēc kāda laika sāku aptvert savu un daudzu citu līdztautiešu neviennozīmīgo situāciju. Es nemaz neesmu pārliecināta, ka pirmos vārdus esmu izrunājusi latviešu valodā, jo mans tēvs ar mani vienmēr ir runājis krieviski. Divu gadu vecumā tekoši runāju abās valodās un tikai pēc bioloģisko vecāku šķiršanās, es izaugu latviskā vidē.
Krievu valoda ir otra mana dzimtā valoda. Es izjūtu krievu balādes tuvāk nekā daudzas latviešu tautasdziesmas, man emocionāli tuvāka krieviskā krāsu gamma nekā latviešu nacionālie toņi, bet es tomēr uzskatu sevi par latvieti. Paradoksāli, ka arī mani brālēni aug jauktā ģimenē, mana māsa precējusies ar puisi, kura ģimenē arī visi runā latviski, un viņa brālis un vedējtēvs arī precējies ar latviešu meiteni. Viņu bērni par savām dzimtajām valodām uzskata divas - latviešu un krievu.
Līdz ar to es pat vēlos reizēm runāt arī otrā savā dzimtajā valodā un negrasos ar savu radinieku, kura ģimenē lieto tikai krievu valodu, runāt latviski. Ja nu reizēm, man tomēr pietrūkst vārdu krājuma. Jo arī krievu valoda ir mana tēva valoda. Nespēju viņu necienīt vai izvairīties no tās lietošanas.
Līdz ar to visa šī ņemšanās ap valodas lietojumu tomēr ir sarežģītāka nekā liekas nacionāļiem. Arī Londonā un daudzās citās pasaules lielpilsētās ir savs China town - ķīnas stūrītis, kur daļa sabiedrības angliski pat nedomā runāt. Lai tajā rajonā strādātu, vairumam darbinieku prasīs ķīniešu valodas zināšanas jeb vienkārši algos savus tautiešus. Bet svarīgākais - ja kāds brits vēlas, lai viņu apkalpo angļu valodā, viņš izvairīsies no tādas iestādes, kurā viņu neapkalpo viņa dzimtajā valodā. Līdzīgi to būtu jādara arī Latvijas iedzīvotājiem. Un tirgus visu noregulē.. Turpretim valsts iestādēs tāpat kā līdz šim ir tikai loģiski, ka Latvijā runāsim vienīgajā valsts valodā.
Vēl arvien atceros 1990-to gadu, kad visas manas krievu draudzenes lūdza, lai ar viņām runā latviski un mēs pilnībā pārgājām uz latviešu valodu saziņā. Pagāja daži gadi un, lai nepazaudētu otras valodas zināšanas, vairumā gadījumu brīvprātīgi piedāvājāmies pāriet uz krievu valodu atpakaļ saziņā. Gan tādēļ, ka iegūtā valoda regulāri jālieto, gan tādēļ, ka viņām latviešu valoda sen vairs nav jāapgūst.
Bet pati sev atzinu, ka negrasos atteikties no vienas no savām valodām. Es to esmu lietojusi saziņā Latvijā un turpināšu to lietot, jo negrasos analizēt katru pretimnācēju. Angļu valodā jautājošu cilvēku taču es nemēģinu nosvērt un nomērīt - vai viņš šeit pārcēlies dzīvot, vai tomēr tikai iebraucis uz dažām dienām. Nedarīšu to arī ar jautātājiem krievu valodā. Un bērniem būs jāmācās abas - krievu un angļu valodas.
Uz referendumu iešu, balsošu PRET vēl vienu valsts valodu, bet visur, kur būšu klients, mani jāapkalpo latviski. Tā ir cieņas izrādīšana pret mani un manu bērnu un vīra vienīgo dzimto valodu.
Kad ar šiem jautājumiem esmu tikusi skaidrībā pati, man palicis vienkāršāk lasīt un diskutēt arī ar citiem.

Pierādi, ka neesi muļķis

Vakardien skaidroju savai mammai, kas tas īsti ir melnais PR un kā viņš rodas. Kā viņš rodas, man vēl arvien pašai nav īsti skaidrs, bet acīmredzot tas notiek ļoti profesionāli. Ideāls piemērs - prezidentam Bērziņam esot iebildumi par Danielu Pavļutu kā ekonomikas ministru.
Patiesībai jāsaka, ka Danielu pazīstu jau vairāk kā 10 gadus, bet pēdējo gadu viņu pat neesmu satikusi. Latvija ir maziņa un esam bijuši kopā dažādos pasākumos, aktivitātēs. Redzēju viņu garām skrienot arī partijas birojā, bet mani viņš todien pat nepamanīja, jo bija aizņemts sarunā ar citiem kolēģiem. Es domāju, ka viņam nav nojausmas, ka es šobrīd esmu ZRP birojā un aktīvi darbojos partijā. Tomēr zinu, ka viņš apguvis labu izglītību, darbojies Tidzniecības un Rūpniecības kamerā, un uzskatu viņu par veiksmīgu piemēru, kādam jābūt mūsdienu politiķim. Atceroties, kāds amats un pienākumi viņam bija uzticēti kamerā, man ne mirkli nav šaubu, ka par viņa profesionalitāti Bērziņa kungam nav nekādu iebildumu. To apliecina arī mūsu kolēģu sarunas ar prezidentu Bērziņu. Un tomēr presē krustām šķērsām publikācijas par to, ka viņš nav profesionālis.
Pret šādām publikācijām ir grūti cīnīties. Līdzīgi kā diskusijās, kad tev pajautā.. vai jūs vairs nelietojat narkotikas? Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt pareizi. Jo aizdomas sabiedrībā paliek uz visiem laikiem.
Presei ir liels spēks un šobrīd acīmredzami tiek mēģināts pārliecināt sabiedrību, ka mūsu izvirzītie ministri nav piemērotākie. Par to, ka Gaidis Bērziņš tieslietas pārvaldījis jau divreiz un tiesas ir ļoti problemātiska darbības joma, nekāda trokšņa medijos nav. Bēdīgi. Līdz balsojumam par valdību vēl vairākas dienas un nav zināms, kādus vēl šūpošanas manevrus paredzējuši potittehnologi.

Vārdi, kas saskan ar darbiem

Esmu pieskaitāma pie tās sabiedrības daļas, kas īsti neuzticas apkārtējiem. Tipiski latviski. Jebkuru uzlūkoju ar nelielām aizdomām, jo īpaši pēc pieredzētā krīzes laikā 2009. gadā. Pat ļoti burvīgi cilvēki grūtās situācijās meloja acīs skatīdamies un tādēļ rēķinos, ka jebkurš svešs cilvēks varētu rīkoties līdzīgi.
Tomēr pārsteidza svētdienas rītā lasītā ziņa, ka no partijas atšķēlušies seši cilvēki, kaut gan jau pirms vēlēšanām daļai no viņiem bija jūtams sakāpināti augsts pašvērtējums. Trūka pamata, lai pārliecinātos, ka tiešām šie cilvēki ir tik zinoši, profesionāli un godprātīgi. Un diemžēl .. nebija arī. Goda prāta pietrūka un arī drosmes. Pēdējā tikšanās reizē sestdien neviens pat nepiecēlās un nepateica, ka apsver jautājumu par atšķelšanos no partijas. Svētdien partijas valdes locekļi par to uzzināja pa tālruni un tad jau uzreiz tas bija presē.
Tomēr šorīt esmu atkal gandarīta par tiem kolēģiem, kas ir mūsu pārstāvji sarunās ar citiem politiskajiem spēkiem un ka tie pat neapsver "pārdošanos" sponsoriem vai ieinteresētajām pusēm.
http://diena.lv/tu/STD8uD
Patiess lepnums, ka žurnālistu izpēte mūsu partijas rindās vainagojusies ar to pašu, ko esmu dzirdējusi valdes sēdēs, tiešās un netīšām dzirdētās sarunās. Partijas rindas vieno ideālistus, kuri vēl cer mainīt šo valsti.
Un šobrīd dienas kārtībā .. kā organizēties tālāk. Valdības veidošanas periperijas diemžēl paralizējušas biroju un gaidam, kamēr būs skaidrs, kas notiek tālāk, jo daudzas gaišākās galvas šobrīd Saeimas namā. Tur arī mums kā jaunai partijai viss jāapgūst - kādi līgumi jāslēdz ar katru darbinieku, kā pieslēgt printerus vai kas jādara, lai no personīgajiem portatīvajiem datoriem varētu arī kādu e-vēstuli nosūtīt. Pilnīgi muļķīgi sīkumi, bet paņem tik daudz laika. Bet tiem mūsu deputātiem, kas dzīvojuši ārpus Rīgas šobrīd intensīvi jāmeklē dzīvesvieta, jākārto administratīvie papīri u.tml.  Tomēr jau šo piektdien pirmie pārstāvji būs atpakaļ reģionos, lai turpinātu sarunas ar vēlētājiem un darītu to visu termiņu nevis tikai īsi pirms vēlēšanām. Un par to atkal ir vērts lepoties. Tas, par ko šobrīd satraucos es, ir fakts, ka man nav skaidrs, kā pat es varētu noskaidrot, kur un kad šie deputāti būs un kā par to uzzinās vēlētāji.  Tas šodienas darba kārtībā.

Slimošanas rudenī

Lai cik veselīga būtu izvēlētā pārtika, rudenī tik un tā mājinieki slimo. Ja vēdera vīrusu-viendienīti izslimojam ātri un pēc divām dienām viss jau aizmirsies, tad rudens drēgnumā radies klepus un iesnas gan tik ātri nepazūd.
Tā nu ja gandrīz nedēļu sēžu mājās, rūpīgi dzeru siltas tējas un ēdu vitamīniem bagātu pārtiku, tomēr tas netraucēja arī manam organismam pieteikt streiku. Nu es esmu bez balss un lēnām apsveru, vai kārtējo laringītu ārstēt ar antibiotikām un mēģināt ielekt braucošajā politikas vilcienā vai tomēr ļauties dabai un ārstēties, kamēr "tas tur augšā" izlems, ka laiks atkal darboties un plosīties.
Neesmu ļoti izteikta fatāliste, tomēr reizēm ieklausos kopējā organisma noskaņojumā. Jo īpaši tad, kad organisma uzvedība ir nedaudz neloģiska vai negaidīta. Tas palīdz samierināties ar domu, ka atkal kāds bērns saslimis arī.. jo līdz ar to neviens plāns īsti nevar tikt realizēts iecerētajā laikā un apjomā.
Tā ir jocīga pārmaiņa pēc iepriekš ierastā paļaušanās uz sevi vienmēr un visur.

Īpašais noskaņojums pēc valdes sēdes

Ir gandrīz trīs naktī, ir pavadīta 17 stundas gara darba diena, bet vēl arvien nevaru aizmigt. Ir pavisam jocīgi un nemierīgi, jo pēdējās deviņas stundas pavadīju kopā ar kolēģiem un ZRP valdi, diskutējot par to vai un kā mēs varam paziņot, ka koalīciju vēlamies veidot ne tikai kopā ar Vienotību, bet arī ar Saskaņas centru. Tādēļ valdes pārstāvjus, kuri ir tikušies ar visām partijām, aicinājām atbildēt uz mums ļoti būtiskiem jautājumiem:
Man tādi bija - vai tiešām bijušās Interfrontes dalībniekiem jābūt mūsu partneriem?
Vai Saskaņas centra līgums ar Krievijas varas partijām, nebūs drauds mūsu neatkarībai?
Ja par otro, man arī pašai ik pa brīdim bija pārliecība, ka valstisku neatkarību apdraudošas vienošanās neraksta publiski, bet gan slepeni un par to pat neziņo, tad diskusijā ar kolēģiem sapratām. Varam šaubīties par partneriem tad, ja šaubamies par savām spējām būt neatkarīgi, objektīvi un izlēmīgi. Nevienu lēmumu SC nevar pieņemt parlamentā bez mūsu atbalsta. Ja mēs nešaubamies par savu lojalitāti Latvijas valstij, kā arī savu vēlmi strādāt un analizēt katru lēmumu, ko pieņemam, tad gausties par Krievijas ietekmi ir pavisam aplami.
Vēl vairāk.. ja paanalizē līdzšinējo darbību kaut vai Satiksmes jomā, kas divas reizes pa pusotram gadam bijusi TB/LNNK pārziņā, bet tā arī palikušas iestrēgušas Eiropas maģistrālā dzelzceļa RailBaltic izbūves idejas.
Otrs aspekts par bijušo Interfrontiešu uzņemšanu partijā ir daudz svarīgāks žests un ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk Saskaņas centram būs jānorobežojas no radikālajiem izteikumiem, jo sarunās viņu pozīcija ir ļoti atbalstoša Latvijas neatkarībai, kā arī valsts valodas lomas stiprināšanai, piemēram, pirmsskolas izglītības iestādēs. Mūsuprāt, pirmais solis, par ko kopīgi varam vienoties, ka mazuļiem latviešu valoda jāmāca jau bērnudārzā, lai vēl vairāk vecāku varētu izvēlēties savus bērnus sūtīt skolās ar latviešu mācību valodu, ja viņi to vēlēsies.
Mans pavisam personīgais viedoklis ir, ka šis ir absolūti nepieciešams solis mūsu sabiedrībai un valstij, lai mēs kā vienota nācija turpinātu dzīvot un strādāt mūsu pašu valsts interesēs.

diena pēc ..

Šodien pavisam mazs atskats uz iepriekšējām dienām:

Balsošanas vakarā iebraucām birojā visi un tāpēc mazais Edis aizgāja iepazīties ar vairākiem interesantākajiem biroja pārstāvjiem. Kā izrādījās, pēc viņa vērtējuma, visforšākais bija Zatlera kungs, tā nu viņi abi devās uz apspriežu telpu zīmēt.
Šodien skaidrs aptuvens ievēlēto deputātu kandidātu saraksts un tas, ka es ne tuvu neesmu sarakstā. Nākamnedēļ jāturpina partijas iekšējā organizācija,  bet šodien ar lielo meitu bijām uz teātra izrādi, kur meita pildīja arī "puķu meitenes" misiju. Dāvināja puķes Jānim Streičam. Vēl viena iespēja satikt izcilu personību. Žēl, ka bilžu nav.
Šodien noskatījos kādu interesantu pieteikumu, kā panākt vairāk no savas dzīves.
Iesaku uzņēmīgajiem cilvēkiem, kas sākuši vai grib uzsākt savu biznesu.
http://www.clientattraction.com/2011/09/how-to-implement-more.php

Kampaņa beigusies

Šorīt atkal birojā ierodos agri, kaut gan vakardien vēl īsi pirms pusnakts bijām Rīgas kinostudijā, lai justu līdzi Edmundam Sprūdžam.
Pēdējās divas dienas bija kļuvušas pavisam nogurdinošas. Četras dienas pēc kārtas stāvēju ārā, vējā un runājos ar vēlētājiem un dalīju mūsu bukletus. Kopumā sajūta laba - vismaz katrs piektais ir "mūsējais", bet saprotu, ka šīs vēlēšanas vēl ir tikai sākums.
Reālā politika sāksies pēc vēlēšanām. Vakardien runājām par struktūru, kā organizēt tālāko biroja darbu pēc vēlēšanām, kā iesaistīt tos simtus cilvēku, kuri jau nākuši pie mums ar idejām, lai tas ne tikai būtu uzklausīts, bet arī ņemts vērā mūsu frakcijas darbā parlamentā. Jau vairākas nedēļas vispār nav notikušas darba grupas.. daļa tādēļ, ka atbildīgie slimo, daļa tādēļ, ka kampaņa paņem ļoti daudz laika un spēku, tajā skaitā arī reģionālās vizītes, diskusijas par programmu, preses konferences un materiālu izstrāde. Tagad tas viss aiz muguras un varēsim atsākt strādāt pēc būtības.
Mani ļoti motivē tas, ka visi mūsu valdes cilvēki, gan birojā strādājošie izsaka līdzīgus viedokļus, kaut gan nav bijis pat laika to izdiskutēt savā starpā. Pāris svarīgākās tēzes - profesionāļiem jādarbojas domnīcas ietvaros, bet pēc tam visi projekti un pētījumi jāprezentē visiem partijas biedriem. Tāpat būs nepieciešams labs partijas preses sekretārs, lai skaidrotu mūsu viedokli, pirmkārt, mūsu biedriem, otrkārt, medijiem un sabiedrībai kopumā.
Līdz vēlēšanām mazāk par 24 stundām, bet man vēl ļoti gribās satikt mammu pirms prombraukšanas uz Īriju. Viņa atbraukusi vien uz dažām dienām un līdz šim nav sanācis pat ilgāk par pusstundu aprunāties.